pusstundu maldījos pa iļģuciemu, beigās gleznoju maksimu. netālu kāds krieviski dzied un spēlē ģitāru. sēžu un gleznoju. garām iet krīpī cilvēki, kuri runā ar sevi. tad garām nāk krievs, kurš nesaprot latviešu valodu, bet es nesaprotu krievu valodu, bet tad viņš man dod dzert šņabi un pie mums no pieturas pienāk krievu vecis, kas spēlē ģitāru. un es nesapratu nevienu no viņiem, viņi nesaprata mani, bet mēs kopīgi dzērām šņabi bez uzdzeramā. un bija jauki.
tad viņi aizgāja prom, netraucēšot manai mūzai. man šķita, ka mans darbs galu galā izskatās okei, tikai šausmīgi nekrāsains, maksimai vajag kādu neona krāsu, bļac. un tad es gāju mājās un pie ikīša sastapu tos pašus, kuri deva šņabi, abi pilnīgā pālī tusē blakus čigānam, kas gopī internetu no iļģuciema kultūras nama.
kāpu augšā, uz kāpnēm sēdēja sievietvīrietis, man ļoti vajadzēja čurāt un es esmu mazā pālī. tad es iededzu dzīvoklī gaismu un sapratu, ka tas darbs ir pārāk krāsains, pārāk ļoti un izskatās pēc sūda bet nu POH, YOLO!
tagad jūtos tik mierīgs, ka noteikti sākšu krākt jau atgulšanās vidū.