..

« previous entry | next entry »
Apr. 13., 2015 | 01:43 am

Nebūt atkarīgam no citiem, nebūt atkarīgam no sevis un nebūt atkarīgam no apkārt visu laiku notiekošās niecības. Tieši šajā brīdī, lai būtu kas vairāk par čaulu, kurā vīstījusies dvēseles šķietamība, ir jāļauj momenti savam darbam un mieram un kad tie ir doti, tad momenti savām kaislībām un momenti citiem, sekunžu sekundes, minūšu minūtes kuras baudīt un izjust līdz sarkankvēlei. Tā, lai nekas nebūtu darīts tāpat vien, lai visā būtu ielikta daļa sevis, daļa sava gara asiņu. Tik nepārsātināt sevi, jo rada tas apnikumu un dekadenci. Mironis, kas ārēji šķiet dzīvs, bet iekšēji jau trūdēt sācis.

Sāp plaušas. Ignorēju simptomus un izjūtu es tagad savas bezrūpības sekas.

Un to, kas mani tiešām māc, šķiet, akmeņiem vien stāstīt varu. No tiem neplūdīs vienaldzība, tie nesodīs, nevērtēs, nežēlos, nejutīs līdzi un manās sajūtās būs tas, ko tajā brīdī vēlos es.

“Therefore I tell my sorrows to the stones;
Who, though they cannot answer my distress,
Yet in some sort they are better than the tribunes,
For that they will not intercept my tale:
When I do weep, they humbly at my feet
Receive my tears and seem to weep with me;
And, were they but attired in grave weeds,
Rome could afford no tribune like to these.”
― William Shakespeare, Titus Andronicus

Tiesa gan... viss ir diezgan labi. Tik miegs māc un nevēlos es tam vēl atdoties. Bet nāksies, tas nāks par labu man.

Link | ir doma | Add to Memories


Comments {0}