pēcpusdienas snauda psihodēliskie atkal ir klāt. Bij' divi, bet ellīgi gari apraksti sanāk.

1.       Nezinu, kādā sakarā, bet man bija jāaizvieto Ieva Puķe kaut kādā austrumnieciskā bērnu izrādē, kurā nezin’ kāpēc bija arī aina, kur viņa noliecas pie žurnālgaldiņa, aizsmēķē cigareti un paceļ telefonu. tajā cigarešu trauciņā stāvēja divu veidu cigaretes – kaut kāds Kent un un tad tādas melnos papīrīšos iekš melniem iemutiem (iemušiem? ) .  Man neviens nebija iedevis lugas eksemplāru, jo it kā loma epizodiska (it kā tas būtu attaisnojums). Tā nu sanāca, ka uz pirmo izrādi nokavēju pirmo cēlienu, bet izskatījās, ka visiem ir bail uz mani dusmoties. Vēl es atceros, ka kaut kādā savā izmēģinājumizrādē  es nosēdos pie tā žurnālgaldiņa, un gribēju noimitēt, ka aizsmēķēju. atceros, ka ilgi nevarēju izšķirties, kuru cigareti ņemt, jo Ieva būtu dusmīga, ja paņemtu viņējo. Beigās man gadījās to cigareti aizdegt pa īstam un kā vēlāk izrādījās sarunā ar viņas vīru Krišjāni Salmiņu, tad tās bija viņas cigaretes (Kents , ja kādu tas ļoti interesē). Vēl mistiskā veidā izrādījās, ka šī loma nes līdzi tik pat kā valsts vadītāja varu, jo nebiju nospēlējusi jau pirmo izrādi, kad pie manis atcilpoja tas pats Krišjānis Salmiņš un par baigo podļizu iztaisījās. Tur „vai nevajag izpalīdzēt tā?”, „vai nevajag izpalīdzēt šitā?” un tādā garā. Bet es biju tāda baigi diplomātiski bargā un pasūtīju šamo. Vēl tad pie manis nāca mana vecā teātra mīla, brīdī, kad tikko biju uzvilkusi savu izrādes tērpu  - kura viena daļa bija apspīlēts triko. Un viņš man teica, lai velkot apakšā krūšturi, bet arī viņu es laipni pasūtīju.

Visi mani skaistie aktieri sēdēja garos kleitpaltrakos, un tie, kas šajā izrādē nespēlēja, iedami prom, par viņiem vienmēr noņirgājās. Bet tai izrādei tomēr bija kaut kāda sakrāla nozīme, jo uz beigām sapnis palika pilnīgi ārprātīgs.

man bija jādodas trenēties uz kaut kādu sporta laukumu, jo laikam tajā izrādē vajadzēja visādus akrobātiskus trikus. To, ka tas vēl ir tas pats sapnis spriežu pēc tā, ka man mugurā bija tas austrumnieciskais kostīms. Kad es tur ierados tur bija kāds puisis ar savu pasniedzēju un tad nu šis tur ņēmās pa tiem stieņiem, kā nu vien tam pasniedzējam sagribējās.  Tā nu sākumā es tur savā nodabā rāpelējos pa stieņiem, staigāju uz rokām, utt., bet kaut kādā vienā brīdī es jūtu, ka tas pasniedzējs sūta man to zelli virsū. Tad mēs tur tā kā viens pret otru, reizēm tā kā kopistīgi, bet kaut kādus cīņas elementus izmēģinājām. Viss beidzās ar to, ka sēdēdama uz stieņiem es redzu, ka nāk nenormāli liela austrumnieku armija ( tāda kā kaut kādās ķīnieši akšen filmās. tā kā daudz tādas neesmu redzējusi, tad šī aina visticamāk bija no ķīniešu versijas par Šekspīra „Karali Līru”). Tika gan ziņots, ka viņu mērķis nav nogalināt mani, bet kad redzēju tās nebeidzamās rindas karavīru, cieši vienu pie otra, sapratu, ka šitam pāri ejot, dzīvs nepaliks neviens. Tad sapratu, ka labi nav un izdomāju pamosties. :)