Lunicana

10:45: Esi ar mani. Pieskāriens vēsajai ādai. Tā ieraujas sevī un pārklājas ar zosādu. Un pat tad, kad esi ar mani – te ir kāds cits. Es jūtu viņas tuvumu. Viņas elpu. Āda kļūst siltāka. Maigāka. Tā pieder tev. It visa. Es neiešu prom. Es auklēšu tevi līdz pat rīta gaismai. Tā ausīs, kad nāve pieskarsies manām lūpām. Bet to es vēl nezinu. Tikai jūtu viņas elpu uz pieres. Kas viņa ir? Vai tava mūza? Vai tavs sargeņģelis? Kas gan viņas elpā ir tik paliekošs, ja pēc pusdienas es to jūtu. Es esmu ar tevi. Es auklēju tevi. Tava galva guļ manā klēpī. Acis ir aizvērtas, bet zinu (jūtu) – tu neguli.
Tu sapņo. Par sauli un ziliem tauriņiem, kuri vāc dievu ēdienu un rasu vienradžu kumisa šķaidīšanai. Tavi sapņi ir šķīsti un patiesi. Tu nenes ļaunumu. To daru es. Ja ar pirkstu lēnām pārbrauc pār pieri, tad degunu, vaigu kauliem, lūpām, es spēju tevi sajust atceroties. Es auklēšu tevi, līdz mana āda kļūs līdzīga ledum – cieta, auksta, zila. Nebaidies, tad tu varēsi iet prom. Esi ar mani – es būšu ar tevi. Tikai lai viņas šeit nebūtu. Es gribu auklēt tikai tevi, bez viņas elpas uz mana kakla. Tas ir nomācoši un bojā romantisko gaisotni. Tavi tīrie sapņi guļ pie manām kājām kā suņu bars un gaida pavēles. To šovakar nebūs. Šovakar te valdīs miers un tavu sapņu baltums, un manas ādas aukstums. Ja ar pirksta galu pārvelk pār uzacīm, jūt to formu. Tavas zaļās acis ir aizvērtas, bet es vēroju tevi. Nāves skūpsts aizraus mani, es iešu tai līdzi. Arī tu to darīsi. Bet ne tagad, ne šādos apstākļos. Kādas gan ir nāves lūpas? Kāda tās āda? Vai arī nāve vēros mani sapņojam? Tavi sapņi nemierīgi sagrozās. Arī „suņi” jūt viņas elpu. Šī telpa ir par mazu, lai to slēptu. Un tu jau to pat necenties darīt. Sapņi pieceļas, izstaipās, apmet ap mani pāris riņķu un noliekas atkal gulēšanai. Šovakar ir mierīgs vakars.

Nāve ir man aiz muguras. Es saudzīgi nolieku tavu galvu zemē. Tu jau esi iemidzis. Tavus sapņus atstāju sardzē. Un pieceļos. Stāvu viņai pretī.
Zināju, ka tas tā būs, bet nespēju domāt mierīgi. Vispār nespēju domāt. Aiz loga aust saule. Tev būs jauna diena. Nāve saņem manu seju savās plaukstās. Es redzu tās seju, bet uzreiz aizmirstu to. It kā nāvei nebūtu sejas.
Viņas lūpas ir vēsas un maigas. Aiz loga aust saule. Tu nemierīgi sagrozies. Tavu sapņu suņi tevi sargā.
Es esmu mirusi. Tev es esmu mirusi.
Nāves lūpas atraujas no manas sejas.
Es neatceros, kādā krāsā bija nāves acis? Toties vienu zinu skaidri – nāve raudāja par savu skūpstu.