Pirms divām nedēļām no skapja dziļumiem izvilku vecu plastmasas minolta fotoaparātu. Nopirku visdraņķīgāko foto filmiņu, ko varēja izvēlēties no mazpilsētas fotoveikala piedāvājuma, nedaudz nosmīkņāju par momentuzņēmumu estētikas nodomiem, bet nolēmu iemūžināt pēdējās trīs nedēļas pirms aizbraukšanas.
Tagad jau aparātā sakrituši kadri ar piemājas mīļāko koku, draugiem vecrīgā, meža taciņām, tējas dzeršanu, paģirainiem rītiem, kautkādiemnebūt Viļņas metālistu underground pagrabiem, barbakanas, otriem krastiem, saullēktiem peļķēs, ceļiem mājup un skatiem no kalnu galotnēm..

Skumjas un nostaļģija ieņēmusi citu formu, mēģinu nošķirt, lai netiek klāt. Lai paliek tikai tas, ko izvēlos.
Vieglums. Un prieks. Par spīti tam, ka gribas aptvert, paspēt savilkt sevī visu, kas ir apkārt. Zinu, ka pietrūks. Zinu, ka sapņos apskaušu piemājas ozolu, staigāšu pa rasas pļavām un skriešu pretī horizontam..