| May. 25th, 2010 08:36 am man patika melgalva teksts šorīt satori. bet melgalvs man ir paticis no sākta gala, no sapņiem, kas iet daugavā. es zinu, ka viņa arī atceras, kā mēs ar krītu rakstījām to dzejoli krastā, un es zinu, cik šausmīgi sen tas bija.
... kad dzeja bija viena vienīga sirsnība un visbanālākie no sapņiem.
šeit. jā.
No tāluma tevi ar savu augumu sildīt,
bet acis iemest vistumšākā kaktā, lai žūst.
Ir tāds mūžīgais caurais trauks. To savādāk nepiepildīt.
Ja nu ar gaismu. Par svecēm mums jāpārkļūst.
Vai tev labi? Ne velna! Vai tev silti? Nemūžam.
Vai tev asaras birst? Tikai gaismā
ir nepamanāmas tās.
Vai tie pelēkie mākoņi pelna, lai mēs viņus neaizpūšam?
Tie kā tīmekļi irst, un tukšums
žvadzinās kabatās.
Degošam, degošam, degošam, gaismotam soļot pa ielu.
Arī dienā ar sveci, lai redz. Lai saredz, ka cilvēku meklē.
Lai piķa kurmīši skatās un šķielē. Lai šķielē!
No pekles tu esi jau nācis.
Vairs nav briesmīgi atgriezties peklē. /M.M./ Leave a comment    |
