sapņojam


12. Jūlijs 2007

sapnji @ 13:43

[info]panacea:
Shonakt bija vesels leerums siiku saraustiitu sapniishu. Pieljauju, ka pat kaadi 9 vareeja buut, bet visi taadi siiki, stulbi un blaavi. Piemeeram, sapnjoju, ka eju dzert uz krogu ar diviem Cibinjiem, kurus nepaziistu, bet kas ir shausmiigi debiili. Veelaak sapnjoju, ka eju dzert karstu shokolaadi ar diviem draugiem. Nu un taadaa garaa. Peedeejais sapnis bija, ka es speeleeju kaukaadu stulbu speeli ar nesaprotamiem noteikumiem. (Speele bija 4 speeleetaajiem. Tjipa bija taads liels, laucinjos sadaliits galds. Katram speeleetaajam pienaacaas vesels kalns ar koka rimbuliishiem - katram savaa kraasaa, metamais kocinjsh (viiraka kocinja garumaa un resnumaa) un figuurinja, ar ko virziities uz priekshu. Tie rimbulji bija jaauzber uz speeles galda. Kad speeleetaajam pienaaca kaarta, tika mests metamais kocinjsh, kursh it kaa paardaliija speeles laukumu. Visi speeleetaajam tuvaakajaa pusee esoshie rimbulji paargaaja vinja iipashumaa. Plus veel vinsh savaa paardaliitajaa laukuma pusee vareeja izdariit gaajienu ar savu figuurinju. Nu nebija iisti sakara tai speelei :D)

P.S. Bet ja jums noriebjas, ka es rakstu, tad, tieshaam, sakiet. :D
 

Comments

 
From:[info]zanda
Date: 12. Jūlijs 2007 - 14:55
(Link)
Vienmēr jau paliek iespēja nelasīt. No otras puses, kāda tad šitam visam jēga, ja tu nerakstītu :)
From:[info]likvidet
Date: 12. Jūlijs 2007 - 23:14
(Link)
vajag rakstīt! es, piemēram, ja nav noskaņojuma, jaun-iecibotu sapni vienkārši līdz pusei aizlasu un tad otru pusi atlieku uz citu dienu. bet jebkurā gadījumā forši, ka citi sapņo.
mana atmiņa jau kādu laiku ir palaidusies slinkumā, pēdējās dienas tikai no rītiem norūcu sevī, ka varēju jau nu atcerēties, jo sajūta, ka ir nosapņots kaut kas interesants un svarīgs ļoti izteikta, tomēr visā tajā amnēzijā var saskaitīt cik sapņi sapņoti un katram no tiem, kuru atmiņa nevar atsaukt, ir sajūtama kautkāda forma(piemēram, aplis) vai smarža, vai noskaņa.
šodien pirmo dienu jau mazliet atcerējos - biju sulīgā, biezā mežā, no krūmiem izskrēja vilks un grasījās mani saplosīt. kad es tā stāvēju un šausmās domāju par notiekošo, vilks cik atceros nomierinājās un te atmiņa atkal īrijā lasa zemenes.