Pilota memuāri.

60 kilometri asfalta noteikti ir labāki par 20 kilometriem 'trepes'. Vēl tikai klapīti zobos un roķeles pie stūres piesiet. Ceļš greideri nav gadsimtu redzējis, kaut aizdomas vairāk uz fūrēm, kuras no Huskvik rūpnīcas kursē. Bet tā jau skaista mums tā Vidzeme. Tikai (3) daiļās vidzemnieces tā arī nespēja izskaidrot universālā vietvārda 'kauss' nozīmi, kas joprojām visvairāk līdzinās jociņam par ceļazīmi 'džokers', kuras vietā var būt jebkura zīme pēc ceļu policista izvēles.

Anyway.

Violetajai Lapsenei, tātad, ir 3336 km nobraukums. Iedomāsimies tagad uz brīdi, ka visu savu līdzšinējo dzīvi kāds, kura īpašumā būtu bijis šāds, teiksim, sporta baiks vai rallija auto, ar to būtu pārvietojies ikdienā kā visi normāli cilvēki. Tādā gadījumā secinājumi nebūtu glaimojoši - sēdeklis par cietu, stūre neērta, piekare cieta. Nekādas baudas braukt. Līdz brīdim, kamēr neiespiež grīdā. Un tas ir tas, kas pielecis pēdējos 200km - tas vellis paredzēts BRAUKŠANAI, nevis čubināšanai. Zvērs izturēja trepi, putekļus, granti, asfalta pumpas bez mazākās ņerkstēšanas. MTB ir elles dampis, ja vien ar to brauc kā ar MTB.

Tā, lūk. Forši gāja, pirtī nelīdu, dīķī gan.