as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

šodien es domāju par arņa b. satoripunktselvē ievietotajām bildēm. un, pat ignorējot to, ka man savā tumsonībā šķiet, ka ierakstot gūglē pareizus atslēgas vārdus ne tas vien izleks, man šķebina provokācija provokācijas pēc. brīži, kad gribas būt lielajam un varenajam interneta dieviņam, piespiest pirkstu pie lūpām visu komentētāju vārdā un nošņākties par kušumu visiem kopā.

snobisks dzeltenums ne ar ko neatšķiras no parastā. un māksla ir spēja piespēlēt cilvēkam paša neatrasto. pornogrāfija, protams, arī.

man nav jādomā par fotogrāfijām, man ir jādomā par reakcijām. intereses pēc apskatīt piedauzīgi amorālus bilžukus ir daudz vairāk okei, kā klusu cepties par komentāriem- vienalga a.b. vai visa tā pusanonīmi kaitinošā pūļa. ai fui vē, tādas emocijas parasti man vairāk metas virsū, kad ieklīstu kaut kādos mango vai delfu komentos un tad iekšēji bubinu, saprazdama, ka esmu tik sasodīti viegli ietekmējama un pāri nestāvoša, teju brīnums, ka nemetos visiem drukāt pa vidu.

bet satori. nudiesaviņu.

pamosties piecos, kopā ar pasaulē mīļāko zombiju aptaustīt rītu, sastāties pašu-pelnu rindā uz robežas gluži kā sensenos laikos, kad ārzemēs bijām turku pupas, izbirt no autobusa aukstā saulē, ņurdēt par visu un visiem, bet kaut kur pavisam dziļi just mieru, kas pieņemas spēkā. kaitīgs vai veselīgs, tas gan laikam ir atkarīgs no paša.