ir tik vienkārši palaist garām. un attiecīgajā brīdī nesaprast. vai arī nevēlēties saprast. un pēc tam, kad jau tik ilgs laiks pagājis, attapties, ka esmu bijusi tāda muļķe. un saprast to tikai tad, kad no šīs atklāsmes vairs nav jēgas. iespējams, arī, tagad, kad esmu sevi pieķērusi pie domas, ka arī tur varētu būt iestājies pavasaris un no 'Kaja' acs stikla spoguļa lauska ir izbirusi, vienkārši vajag mazliet to visu atvieglot. man vismaz vajag zināt, vai bija tā, kā man tagad liekas. nu gribas, lai būtu tā apziņa, ka varbūt man tad nebija taisnība. iespējams, ka man arī tagad nav taisnība. bet man gribētos domāt, ka tā bija taisnība.
un gribētos, lai ir vēl aizvien.
ai, Annij, šis pavasaris nebūs viegls.