Mans oktobris,novembris un gandrīz jau decembris ir gandrīz pazudis. Bez pierakstītām pietruzīmēm. Bet man vajag vārdus. Man vajag sevi sev izstāstīt. Es lēnām atmostos no sava rudens miega. Rakstīt sev. Atcerēties. Man vajag vārdus lai saprastu. Domas ir pārāk neaizsniedzamas.

Es vienkārši vēlos būt labs cilvēks. Kaut kādā mistiskā veidojumā. Ne pēc definīcijām. Vienkārši sevī tā apzināties. Tas brīdis pirms gulētiešanas. Pavisam klus. Pirms aizver acis un saproti, ka diena ir pavadīta vadoties pēc sirdsapziņas. Un nav iekšēju pārmetumu. Ir tikai mierīgs klusums. Tukšums. Manšķiet, ka laimīgums un apmierinātība ir tāds tukšuma stāvoklis. Un drošvien pēc nedēļas es teikšu ko citu, pavisam pretēju. Bet šobrīd es esmu nogurusi un jūtos tieši tā.

Es vienmēr esmu gribējusi izaugt par labu cilvēku. Labu cilvēku sev. Bez definīcijām, tikai ar sajūtām sevī. Lai gan esmu sagādājusi sāpes, melojusi, krāpusi un laidusi dzīves lielās iespējas vējā, pēc tam sūdzoties, ka viss slikti. Tāpēc tagad es cenšos sākt ar detaļām, maziem sīkumiem, kuri man ļauj būt apmierinātai. Tāpēc tagad vainu es meklēju tikai sevī un arī laimi es meklēju tikai sevī. Neviens cits nav atbildīgs par mani. Nevienā citā man sevi nav jāpazaudē.

Mans pirmais decembra ieraksts. Sev - atskaitei tieši pēc gada.