|
[Jan. 17th, 2008|11:37 pm] |
Tad, kad pārdzīvots kāds daudzums sāpju - fizisku, emocionālu vai garīgu - prātā iegulst, apmetas uz palikšanu apziņa, ka viss pāriet. Vajag tikai kādu brītiņu izturēt. Jebkurai situācijai, jebkādām sāpēm reiz pienāk brīdis, kad par tām var pasmaidīt. Patiesi un bez liekulības. Ir situācijas, kuras plēš pušu. Ir sāpes, kuras draud izārdīt pa šūnām, bet Tu zini, ka galvenais ir pārdzīvot brīdi. |
|
|
Comments: |
jap bet varbūt, patiesībā, viss atkarīgs, ko tu satiec aiz stūra ;)
Varbūt viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks spēj pieņemt situāciju un vai viņš grib atlaist sāpes.
sāpju apzināta neatlaišana tāds onānisma stiliņš, manuprāt. bet situācijas nepieņemšana - izraisa žēlumu.:)
Jā, bet dažiem tas patīk.
Manis uzrakstītais posts ir zāles pret to. Ja to saprot līdz kaulam, tad tās palīdz. Ja to lasa tikai kā vārdus, tad tas nedarbojas.
From: | tutta |
Date: | January 18th, 2008 - 01:58 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Atvaino, es biju sapratusi savādāk.
| From: | klints |
Date: | January 18th, 2008 - 11:20 am |
---|
| | | (Link) |
|
Tā arī ir - galvenais ir pārdzīvot brīdi. Kaut manas pirms Ziemassvētkiem piedzīvotās sāpes nekad neradīs mieru un pār tam nekad es nespēšu pasmaidīt, kā iepriekš ir izdevies par citām.
Jā. Cilvēki mēdz aiziet arī fiziski, par to tiešām nekad nevarēs smaidīt. | |