sapņojam

cannibalsmith:

Mēs ar darkans eksplorējām spooky rajonu (vecpilsēta), kur bijām apmetušies viesnīciņā. Viss bija ļoti tumšs, un no katra stūra uzglūnēja briesmas. Vairākās vietās redzējām līķus, taču baidījāmies iet klāt, jo Trax bija GM (bet vienlaikus tas notika pa īstam, cik nu sapnī tas ir iespējams). Kad atgriezāmies noīrētajā istabiņā, es mēģināju ieslēgt gaismu, bet dabūju vieglu elektrošoku no slēdža un pamodos.

Tad bija sapnis par kādu piejūras kafejnīcu, kur viņi taisīja dzērienu, kuru neļāva nevienam dzert, jo tas patiesībā bija kaut kāds mega eliksīrs or something. Pa starpām vis kaut kas notika, bet beigās tas nonāca līdz vardarbībai - izrādījās, ka īpašnieki ir noziedzinieki un profesionāli karotāji vai kaut kas tāds. Viens šāva nost visus apmeklētājus, bet otra bija sieviete, kas ar karatē visus piekāva. Bet tad džeks ar ložmetēju šāva arī pa karatē sievieti, bet šī izvairījās no lodēm tādā komiksu bullet time stilā - ļoti super izskatījās. Tad īpašnieki aizbēga kafejnīcas pagrabā ar liftu, un izrādījās, ka tas iet super dziļi zemē, un tur ir bunkurs. Daži apmeklētāji, kas īstenībā bija aģenti, viņiem sekoja. Bet īpašnieki iedarbināja pašiznīcināšanās mehānismu, kas aizbēra šahtu ar akmeņiem. Tad sapnis patinās daudzus gadus uz priekšu, kur viens no izdzīvojušajiem aģentiem, jau vecs riteņkrēslā un pie sistēmas, rok (ar algota darbaspēka palīdzību) vaļā to visu. Tad viņš tur nodibināja kafejnīcas vietā baznīcu.

Trešajā sapnī mēs bijām sadalīti divās naidīgās nometnēs, starp kurām veda trīs ceļi, kuru malās bija no vīteņiem pīti krogi. Taču viens bija nokaltis, jo to ceļa posmu bija apsēduši bandīti. Tad nu mēs bandītus atvācām, un vītenis atkal kļuva zaļš. Es grasījos uzpit jaunu krogu, kad zvanīja modinātājs.