Pelni uz manām plaukstām mirdz maģijas gaismā, ko pār zemi lej tikko dilt sācis mēness, kuram vēl jānoiet garais ceļš līdz melnajām bezmēness debesīm, tikai tad visa sadegušā pelnus aizskalos aizmirstības Lēta. Kamēr es mūžību stāvēšu, turot rokās pelnus un atsakoties no Lētas aizmirstības ūdens, daļa manis dzīvos Persefones mūžīgās vasaras dārzos, patiesu smaidu veltot kā baltiem taureņiem, tā zemestrīcēm, Tartaram sagrozoties mūžīgajā tumsas sapnī.
Kamēr pelni uz manām plaukstām sajauksies ar manām asinīm, iekļūstot zem ādas, iejūkot starp eritrocītiem, izliekoties par kaut ko dzīvu, katrs mans elpas vilciens būs par sāpīgu sekundi īsāks, ātrāks. Plaukstas ietiecas trūdos, tuvāk tumsai, kā senā grieķu lūgšanā, vēršoties pie Viņa, kas lejā. Nogalini manu ziedošo Persefoni, lai asinis un pelni ir tava daļa, lai mana elpa top mierīga.
Kā mēness dilst, lai dilst viss, kas piederīgs ēnām, lai tavs sūtnis spārnotais Tanats aiznes visu, ko es atdodu zemei.
Pasaki man, ka maģijas nav, ja tā spēj atdot ēnām spēku, kas liek vēlēties mūžīgas važas, kas piesaista vasarai un smaržīgai zemei. Pasaki man, ka dievi ir miruši sensenos laikos, ja plaukstas, pieliktas pie zemes, jūt ne tikai savu aizplūstošo asiņu pulsu, bet arī to, ko nu sargā viņš. Tikai ar plaukstām pie zemes.
Es nesmiešos, ja man to apgalvos, es iešu tālāk.
Ja maģija ir spējīga notriekt pazemē vēl elpojošo, es neuzmetīšu ne skatienu tam, kas saka, ka tādas nav.
Ja Hadess spēj noturēt rokā elpu, viņš ir dzīvs.
Es iešu tālāk.
Tikai jāsargās turēt plaukstas pie zemes pārāk ilgi, un pasaule būs skaista un pareiza, un pelni būs tikai mēslojums jauniem ziediem.