mēģinu samazināt savu kaitīgo domu izmešu daudzumu kosmosā, patiesi mēģinu. atkal. jo negaidot ir parādījusies saistība starp pagātni un tagadni, sajūta, nē, tāda maza cerību raisoša sajūtiņa, ka nav jau nekāda pārrāvuma un ka varbūt nemaz nevajag aizmirst un ar jēlu pirkstu vislaik spaidīt to sevis noliegšanas pogu. šķiet, te pat varētu būt iejaukta tāda ideja kā jēzus kristus vai kāda no tās inkarnācijām, aprises vēl ir pavisam neskaidras. tādas ietinušās pelēksārtajā dūmakā, kas pa loga šķirbām ielīdusi istabā un nu gulšņā uz grīdas pie kājām. jo kāds kārtējoreizi cīnījies ar savām problēmām tās sarakstot uz papīra lapas un sadedzinot un tad juties labāks. laikam tāpēc tik daudzi salikuši plastmasas logus. tie aizšķērso ceļu visādām dūmakām, kas stāsta par citu ugunsgrēkiem un citu *juties labāks*.
tikai, diez, kas ir tie citi?
nekādus protokōlus Pagaidām neparakstīšu.