|
kaut kas par melanholiju par atmiņām un tuvām sajūtām, lietām, kuras ir lādē sen sen un pieder šīm tuvībām un atmiņām, bet kaut kas ir licis no tām atbrīvoties. it kā, jau tikai lietas, bet nē, tās ir sajūtu atmiņas ikvienā detaļā. ja nu tās tā pat paliek pie manis, bet bez lietas tās kļūst kā nocirsta roka, kuru gribās pakasīt. es arī no āmas dzīvokļa nepaņēmu gandrīz neko. es izmetu lādē smuku melnu pūķi no Etnas. es izmetu spārnu iekārtu ķēdītē. un rokām taisītu konfekšu kastīti ar lentēm, kur bija rokām taisītas konfektes no tālas vietas. taisītas tieši man. es izmetu mazu māla svilpīti sunīša formā. es izmetu savu pirmo zalo šlipsi ar piespraudēm un bezpirkstu cimdu ar melnu saspraudni kurš vēl smaržoja. un tirkīza šalli skaistu taisītu tieši man. sen jau, it kā, lai atbrīvotu vietu. bet vietas vairāk nekļuva.
|