Piebilde | 13. Nov 2003 @ 23:38 |
---|
Ar kādu gandrīz anonīmu dzejnieku nospriedām, ka prātīgi būtu noslēgt autoraizsardzības un tiesību līgumu, kurā būtu punkts par dzejas skaļas un publiskas atskaņošanas aizliegumu teātros, uz skolu skatuvēm, kultūras namos, ielu gājienos, kapos, pie eglītes, mītiņos un piketos...
Vārdu sakot, ja gribi skaļi lasīt dzeju, tad tikai savējo... |
Domāju, ka saprotu Jūsu kā dzejnieku vēlmi kauč biki aizsargāt tos savus gara bērnus. Tomēr tad jau arī bioloģiskos bērnus varbūt uz ielas var laist tikai kopā ar māti? Tāpat taču pastāv varbūtība, ka nonāks viņi ne tur, kur mums gribētos. Vai tiks "eksponēti" ne tā kā gribētos.
|
From: | maya |
Date: |
14. Novembris 2003 - 00:10 |
|
|
|
(Link) |
|
Bērni tomēr iemacās sevi aizstāvēt, bet dzejolis nevienam pa purnu nesados...
tas nu gan ir viens nevajadziigs vispaarinaajums :)
|
From: | maya |
Date: |
14. Novembris 2003 - 09:33 |
|
|
|
(Link) |
|
par bērniem? ;)
gan par bērniem, gan par dzejoļiem
|
From: | maya |
Date: |
14. Novembris 2003 - 09:53 |
|
|
|
(Link) |
|
Nu bet saki, kāpēc prozu cilvēki spēj norunāt cilvēcīgi, bet kā dzeja tā sākas "teātris" tā ļaunākajā versijā?
Vai nu neprofesionāli vai PĀRĀK profesionāli aktieri... Vai stulbs režisors.
|
From: | maya |
Date: |
14. Novembris 2003 - 10:10 |
|
|
|
(Link) |
|
Bija viens vīriņš, kurš rakstīja, ka dzejas valoda semantika ir tieši tik sarežģīta, ka ikdienā to lietot būtu gandrīz neiespējami. Varbūt tur tā lieta? Tajā brīdī, kad cilvēks mēģina skaļi izsacīt VISU, ko sevī ietver dzeja, viņam nākas pastiprināt savas izteiksmes līdzekļus, bet tas, savukārt, ved pie tās neklausāmības. Kad skaļi kliedz, ausis labāk aiztaisīt.
tas ir vispārinājums; gan tas ka prozu "spēj", gan tas ka dzeju "nespēj"
piemērs nr.1 - Pēteris Liepiņš, Jēradiņa, Ķēniņa Mikabikas raibie svārki - tikai nesaki ka tā nav dzeja
vai ka P.Liepiņš nav aktieris :)))
piemērs nr.2 - Ķesteris kaut kad televīzijā ar Čaka txt
piemērs nr.3 - Zeltiņa/Znotiņš - Iekšiņa un Āriņa JRT
tā īpaši neesmu sekojis - un minētie piemēri varbūt nav paši paši, bet liekas ka vispārināt nav vajadzības
vai arī kļūstu vecs & pārāk iecietīgs
|
From: | maya |
Date: |
14. Novembris 2003 - 10:13 |
|
|
|
(Link) |
|
Man šķiet, ka tevis minētie patiešām labie piemēri ir izņēmums..:) Bet piekrītu arī, ka vispārināšana var ievest purvā.
ak manas rokas rokas - pareizi ir Zariņa/Znotiņš - Iekšiņa un Āriņa
|
From: | maya |
Date: |
14. Novembris 2003 - 10:26 |
|
|
|
(Link) |
|
nu es jau arī tāpat sapratu par ko Tu. Starp citu "Melnās čuskas maltuvi" viņi ne uz pusi tik labi nenolasīja...
varbūt - atšķirība ir klausītājos - un to atgriezeniskajai ietekmei uz cien aktieriem?
Oi, Tu nemaz nezini, kādas briesmas iespējams dabūt arī no prozas! Man pat šķiet, ka ir īpašs žanrs - izdarīt tā, lai visiem klātesošajiem būtu kauns un neērti, pat dalībniekiem. Un šī žanra vajadzībām der i proza, i dzeja, da vispār jebkas, kaut vai telefonu grāmata.
|
From: | skuka |
Date: |
14. Novembris 2003 - 13:30 |
|
|
|
(Link) |
|
Bet ko tad, mīļie strīdnieki, lai dara dramaturgi? Viņu garadarbi tam vien domāti kā skaļai lasīšanai un interpretācijai. Un es esmu pati reiz pārdzīvojusi to šoku, kad kāds izlasa tavu (dramatisku) tekstu pilnīgi citādi, kā tu esi to uzrakstījusi. Neko darīt. Tās ir jebkura teksta tiesības - tikt skaļi lasītam. Nē, pareizāk - tās ir jebkura lasītāja tiesības - lasīt jebkuru publicētu, atklātībai nodotu tekstu skaļi. Sev vai pūlim. Patīk tas autoram vai nē. Vienīgais veids, kā autors var pasargāt savu tekstu no "nepraiezas" lasīšanas, ir - nepublicēt to, vislabāk - nevienam vispār nerādīt, paturēt tikai sev:)
|
|