Tas atkal ir sācies. Tu nāc pie manis ar saviem dēmoniem, saviem drausmīgajiem murgiem par pagātni, ar savu izgāstuvi, ko tu manī atstāji, tikai tad es vēl nezināju, ka tam visam būs tik tālejošas sekas, nezināju, ka tu atkal ienāksi manā dzīvē, domāju, ka tu esi pārejoša parādība. Bet tu ienāci un nejauši pieteici man karu, novietoji savus tankus, lai manas sajūtas plēstos ar auksto saprātu. Tikai ceru, ka saprāts uzvarēs, jo tā man būs vieglāk, taču pagātnes alas, par kurām zinām tikai mēs abi, tās vienmēr sauc sevī ielūkoties, zemapziņas briesmoņi ir izsalkuši, tie ložņā pa pazemi, snaikstās ar saviem gļotainajiem taustekļiem.
Gribētu visām domām, atmiņām, sajūtām pārlauzt kalus un pabarot šos briesmoņus, taču tie paši dzemdē jaunas atmiņas un sajūtas, tie tiecas pēc tā otra briesmoņiem un tiem briesmoņiem, kurus rada sadursmes.
Mūsu kopējā elle, kas radās gluži nejauši, tāds kosmiskais atkritums, kurā es laikam paliku (Nezinu, vai tu arī) un, no kuras es vēl ilgi nevaru tikt vaļā, kuras dēļ es labprāt tev izsmērētu seju, ja tā būtu no plastalīna, bet, kura tajā pašā laikā ar dzīvniecisku spēku pievelk visus instinktus, kuras eksistence zināmā mērā pat ir tāda kā bauda, kurai nevar pretoties, kas aizmiglo acis...
Man ir jāsadragā tavi tanki, jāsadragā.Balsis galvā un aiz tās: Versus- Highest league |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
