Parasti uz pirti turpat pie Āgenskalna tirgus, velns, nevaru atcerēties ielas nosaukumu. Pirts bija neliela, un tajā bija vīriešu dienas un sieviešu dienas.
Gājām ar mammu un omu. Viņas ļoti baidījās no visādām infekcijām. Izģērbjoties man vajadzēja stāvēt uz tā sēžamā plauktiņa pie skapīša. Visu laiku bija uztraukums, ka mani "nesapūš", tādēļ skapīti meklēja tālāk no durvīm. Tikko izģērbos, mani ietina dvielī, un, tādu dvielī ietītu, arī ienesa pirtī. Ienesa - jo nekādas gumijas čības laika tolaik nebija pupolāras, un staigājot pa grīdu varēja dabūt nagu sēnīti. Pirts ieštelpā mani uzreiz nolika uz beņķa un lika stāvēt. Ķipīšus, tos skārda, nemaz nebija tik viegli dabūt, jo dažas tantes ņēma divus vai trīs. Vienā mazgāties pašām, otrā kājas mērcēt, trešo turēt blakus.
Iepretim dušām bija galds ar vairākiem (laikam trim) ūdenskrāniem. Uz turieni gāja ar ķipi pēc ūdens. Pirmā lieta bija sola plaucēšana. Kamēr Oma sargāja mūsu iekaroto solu, mamma gāja pēc verdoša ūdens. Solu nolēja ar vairākiem ķipjiem šī verdošā ūdens, tad ziepēja un berza, tad atkal plaicēja. Tikai pēc tam drīkstēju apsēsties. Troksnis pirtī bija šausmīgs. Visas tās atbalsis, ūdens šļakstoņa. Mani pilnīgi apbūta sieviešu miesas. Daudzas bija TIK milzīgas. Dažādu formu nokarenie vēderi. Neiedomājami lielie pupi. Mūsu ģimenē tādu pupu nebija, lai gan mamma vienu laiku bija tīri resna. Mana omīte toties izskatījās pēc skeleta, kurš apvilkts ar vaļīgu vistas ādu. Krūtis viņai bija pilnīgi tukšas un garas. Ik pa brīdim kāda sieva izgāza savu netīrā ūdens ķipi uz grīdas, tad bija balti-pelēki-ziepaina ūdens plūdi. Kāda cita tad vienmēr kliedza, lai tak skatoties, kur gāž savas samazgas. Vispār tie ūdeņi bija ļoti netīri, tas nu jāsaka gan, jo laikam jau tik pārāk bieži cilvēki pirtī vis negāja. Es neatceros, cik bieži gājām mēs, bet laikam arī nepārspīlējām (varbūt manu mūžīgi slimību dēļ, un vēl mums bija tāds dakteris, kurš teica, ka no nemazgāšanās vēl neviens neesot nomiris), jo mazgāšanās procedūra parasti bija tāda: vispirms saslapēties, iesiepēties, noskaloties, kādu brīdi pagaidīt, un tad "novelties". Tas nozīmēja novelt veco ādu. Rīvē savu ādu tikmēr, kamēr veā āda sāk savelties tādās pelēkās desiņās. Jo vairāk izdodas novelt, jo labāk. Velšanās man ļoti nepatika, nē, sava bauda jau tur arī bija, bet tomēr nogurdinoši, un vienmēr bija aizdomas, ka par maz novelts. Pēc tam visu to skaloja nost. Pirts grīda pludoja vien no tādiem, ar vecām ādām pilniem ūdeņiem. Citas sievas jau arī grieza nagus, varžacis, viss tas peldēja pa to grīdu.
Sievas bieži lūdza citām sievām, pat pavisam svešām, noberzt sev muguru. Es arī esmu berzusi tādas muguras. Sieva noliecas, atbalstās ar rokām uz pirts beņķa, dibens pret tevi, un tu berz. "Stiprāk, nu, stiprāk", visu laiku mudina sieva. Viņām nekad nebija stipri diezgan.
Kad es biju gatava, rozā un gluda, svaiga kā gurķītis, un arī mamma un oma bija nomazgājušās, tad man bija jāpagaida uz beņķa, kamēr mamma ieiet ģērbtuvē pēc dvieļa. Dvielī ietītu mani atkal nesa ārā un ātri, ievērojot noteiktu sistēmu, lai sasodītais vējš vai vēss gaiss netiktu klāt, saģērba. Tikai pēc tam ģērbās mamma, viņa vienmēr sūdzējās, ka nevar apģērbties, jo visu laiku no jauna sasvīst.
Tad pa auksto ziemas vakaru gājām mājās. Tolaik ziemas vakari tiešām mēdza būt auksti, un parasti uz trotuāriem bija gludi nomīdīts, ar smiltīm nokaistīts sniegs. Sāli laikam nelietoja, jo sniegs nekusa. Bija tāds ciets, zilgans un skaists, tikai brūnu smiulšu taciņu pa vidu.
Man, protams, neļāva elpot un runāt.
Kaut kad vēlāk sākām braukt uz moderno pirti "Varavīksne". Tur atkal bija tā nelaime ar rindā stāvēšanu. Sieviešu nodaļa atradās 3.stāvā, bet rinda dažreiz sākās jau pirmajā. Atceros, ka man bija šausmīgi neērti satikt pirtī vīriešus. Ne jau plikus, nē, vienkārši tos, kuri arī atnākuši uz pirti mazgāties. Tas likās kaut kā nepieklājīgi.
Pēc pirts, kad braucām mājās ar 2.tramvaju, es šausmīgi baidījos satikt kādu paziņu, jo, kā man likās, izksatījos briesmīgi. Ar to sarkani pietvīkušo seju un uzpampušo degunu.
Nu, par degunu es jau esmu rakstījusi.
Tas viss kaut kā nejauši ienāca prātā, jo neesmu vēl šorīt bijusi dušā, bet nu gan jāiet.