Šīs ir varbūt visdīvainākās pārmaiņas manā dzīvē. Tik dīvainas sava pēkšņuma dēļ. Es neko nespēju aptvert kopumā, ir tikai atsevišķi mirkļi, kas pietuvojas un attālinās. Viens no tiem ir negaiss aiz loga, kamēr es uz kartona kastēm ar grāmatām, traukiem un tējām, kas tur droši vien izbirs, un varbūt visas tās lietas vienmēr smaržos pēc kumelītēm, mango, jasmīniem, ar rozā marķieri rakstu savu vārdu - bērnišķīgi grīļīgiem un lieliem burtiem, un tad pēkšņi mani caurdur tā milzīgā zaudējuma sajūta, kādu piedzīvo bērnībā, kad tev kāds ir iebēris acīs smiltis vai atņēmis konfekti, un kāds pieaugušais tev ir pateicis, ka tu bez tās konfektes vari mierīgi iztikt, tu taču esi lielāks un gudrāks, un vienmēr rīkojies pareizāk, un tobrīd tava ticība tam, ka pasaule ir laba un droša vieta, pirmoreiz sašūpojas, tu vēl nezini, ka vēlāk viss pavērsīsies otrādi, katrs zaudējums tevī kaut ko būtiski nostiprinās, ticību, kura augs ilgi, lēnām un sāpīgi. Mirkli pirms tam es, krāmējot kastēs traukus, sajūtos gandrīz līksma, viņa man jautā, par ko es priecājos, un es atbildu, ka par jaunu sākumu. Mirkli pēc tam es ar suni eju pa lietū izmirkuši zāli un raudu. Un tad ir citi mirkļi jau šeit, piemēram, es eju gulēt, un cepeškrāsns pulkstenis rāda par stundu atpaliekošu laiku, es vēl neesmu izslēgusi gaismu, reizēm tas ir grūti, es domāju par lapsas pieradināšanu un trauslajiem diedziņiem, kas nav spējuši mūs noturēt kopā, vai varbūt tie ir bezgalīgi izstiepušies, tik tālu, ka man šķiet, ka varbūt to nekad nav bijis. Un tad es atrodu kaķi, kurš man šķiet pazudis, un piedzīvoju to milzīgo atvieglojuma sajūta, ka viss taču ir kārtībā, nekas briesmīgs nav noticis, varbūt tikai kāds neredzams pušums, vairs neredzams asinsizplūdums kaut kur tīklenē, kas cerams neatstās pēdas.