Šobrīd sāp kājas un rauj krampjos apakšstilbus, pat kāpjot pa kāpnēm :D Nekas, es vienalga skriešu un aizskriešu prom no visa, kas paliek aiz manis. Tik daudz kas iepaliek un nav vairs vajadzīgs.
Es gribētu mieru, rāmi lēnām skriešanu, bet gan būs. Man tikai ir jāizskrien visa nesamierināšanās un nepārejošais šoka stāvoklis. Vēl pukst? Tiešām? Ātri, aizraujas elpa... bet pukst. Pagaidām pukst. Nav izlēkusi ārā un aizlidojusi tālēs zilajās.
Mūžībā mēs visi būsim nemirstīgi un skriesim tikai tāpēc, lai vējš svilpotu ausīs, jo nebūs no kā bēgt, nebūs nekā ar ko mēģināt samierināties un no kā izbēgt.
Skrienot es esmu tik dzīva un viss man apkārt ir dzīvs un mūžīgs, kā viens mirklis, kurā viss ir tieši tā, kā vajag.
Šodien aizdomājos par sen nebijušu tēmu - kā būs tad, kad es nomiršu.
Un vēl es runāju ar Dievieti un Ragaino dievu. Viņi ir ļoti apmierināti ar manu progresu un izvirzītajiem mērķiem, jo tie patiešām ir mani. Pamazām izdodas nomest arvien vairāk uzslāņojumu. Bet tas nav tik viegli, kā liktos! Ir cilvēki, kas uzskata, ka es līdz bezjēgai daru to, kas ir mans, tikai to, ko ES GRIBU, bet es jūtu, ka man vēl ir garš ceļš progresam. Tik daudz par ko vēl jāpadomā, par ko ne prātā nenāk domāt.
Man ir šī pasaule, ar ko iesākt tik daudz ko...
Es ceru, ka man ir daudz laika. Nekad nevar zināt... es tik daudz ko vēl gribu.