Es Polijā mazliet palauzu sirdis. Vik' man jau vaicāja uzreiz - cik? Un atbilde ir - divas vai trīs. Viena pavisam droši. Stāsts par to.
Es atzīšos, ka visu turpceļu es praktiski domāju tikai un vienīgi par KK. un pie viņa varēju tikai piesiet domas un kaut kādi kavēt sev laiku, jo blakussēdētājs bija kaut kāds neglīts vecis. Tad atpakaļ ceļā man ir jānokaunās, jo par KK. esamību es atcerējos kaut kad gandrīz tikai ieejot pa mājas durvīm.
Tas tā vājprātīgi mazliet un interesanti reizē. Tā kā rautos uz pusēm, un mans poļu lācītis nemaz nepalīdz.