| |
[30. Maijs 2007|01:01] |
Šodien man parādījās arī klepus, bet sākumā nesapratu, vai tā ir AVI attīstības nākamā pakāpe, vai tikai organisma aizsargreakcija pret norīto olas čaumalas gabaliņu, ko vakar apēdu kopā ar veco gaļu, kas bija sacepta ar olu. Par to, vai tā gaļa bija veca, es nevaru vairs pārliecināties, bet tā kā man oža vairāk nav, nekā ir, un līdz ar to arī garša ir gandrīz nekāda, tad arī vakar es īpaši par to nesatraucos.
Tas, par ko es šodien satraucos, ir aizbaidītie klienti, manas aizkapa balss dēļ, un manu balss saišu izturība, jo es nenormāli noslogoju tās, gribot runāt tādā dzirdamā skaļumā. Un mans šī brīža darbs sastāv galvenokārt no runāšanas.
Un tad man atkal gribas jautāt - vai nav ironiski - nezin no kā beidzot pa īstam saslimt ar AVI (akūtu vīrusu infekciju), ņemot vērā, ka pagātnē ir vismaz kādas četras fiktīvas ārsta zīmes ar šādu diagnozi. Un šoreiz man tā diagnoze nafig ir vajadzīga, bet es esmu reāli slima.
Ja vēl degunā asinsvadi nesprāgtu, dzīve būtu pavisam lieliska. Man rīt ir brīvdiena, kad jāsatiekas ar tēvu, lai saņemtu vecāku dārza izaudzētos labumus. Doma par lapu salātiem mani ceļ labsajūtas debesīs. Tagad vēl tikai jāizdomā, kā tēvam radīt pārliecību, ka man viss ir kārtībā, neskatoties uz to, ka bičoju naudu, nevaru parunāt un katras 5 minūtes šņaucu degunu. Jā, un kā vēl AVI slimniekam šādā karstumā ir jāģērbjas? |
|
|
