| jomajō, bhagavadgīta 2 |
[Jul. 29th, 2011|02:49 pm] |
|
ō, jomajō — Vika tikko izbrauca ar riteni lietū. Lietū. gāž tik pamatīgi, ka pretējās mājas grāmatvedes acīm vaļā kā pusaugu skuķes saspiedušās pie atvērtajiem logiem un dzīvi komentē plūdus. Vika jau sen ir slapja kā… žurka? nē, mazajai mijai labāk piestāvētu vismaz bizamžurka vai bizbizmērīte kaukāda. vai spāre. slapja kā spāre, jā. vai, pats par sevi saprotams — slapja kā mazā mija, kā tikai viņa to māk. tika pati mazā mija šobrīd izvēlas, vai viņa ir fak-bļaģ-ko-kakola, vai arī lido pa ielām un bulvāriem kā suverēna Dieva meita. un tādi paši atvērTI IT-puikas blaumaņielā pie logiem nekavējoties iemīlas. oj, man tak ar' bij kaut kur jāskrien. vispirms jāatceras. jā-apokalipsē. |
|
|
