XXX
AKLU PUTNU KĀSIS (kārtējā rudens depresīvā)
No šī brīža būs tikai nogurums. Ilgi. Līdz pavasarim.
Un viņi teiks: nu ko, kas ir, vai tad tu neesi atpūtusies diezgan.
Un man vajadzēs to somu uz muguras, lai justos stabilāk.
Un man vajadzēs to jaku ar kabatām, lai ir, kur paslēpt rokas.
Un man vajadzēs to elastīgo saiti ap kāju, lai būtu visiem redzams un saprotams iemesls sēdēt, kad citi dejos.
Bērnībā vakaros man bieži bija „sliktās domas”. Lielākoties par nāvi vai bezgalību, kas man likās – un vēl tagad liekas – tas pats. Tad nāca pie manis papus, viņš bija noguris, jo ļoti daudz strādāja, tomēr vienmēr bez atrunām sēdēja uz gultas malas, dažkārt stundu, pat vairāk, un turēja manu roku. Kamēr es aizmiegu. Viņš neko tādu īpašu neteica. Jā, nu, ka visi mēs mirsim, un tas ir dabiski. Un ka bezgalību neviens nevar iztēloties. Ja papus teica, ka tas ir dabiski, tad tas arī sāka likties dabiski. Un tomēr nezuda cerība, pat ticība, ka papus mani var pasargāt arī no tā. Palēnām viss norima, apklusa, sliktās domas ierāvās atpakaļ, es gulēju. Dažreiz vēl jutu, kā papus uzmanīgi atbrīvo savu roku un klusiņām pieceļas, bet tas jau bija pusmiegā. Mazo lampiņu viņš vienmēr atstāja degam.
Tagad man arī nāk sliktās domas, visvairāk rudeņos. Visādas domas, juku jukām, nu jau bieži vien tādas gluži praktiskas, par pienākumiem, piemēram, un par atbildību. Un prasmi dzīvot. Bet nāk arī tās vecās, no bērnības. Žurnāla Rīgas Laiks intervijās ar filosofiem es visdedzīgāk meklēju viņu atziņas par nāvi. Dažs izsakās asprātīgāk, trāpīgāk, dažs aptuvenāk un neskaidrāk, bet neko mierinošu vēl neesmu atradusi. Daži saka, ka galvenais dzīves uzdevums esot iemācīties nomirt. Izlasu, iegaumēju, aizmirstu. Jā, kad biju maza, es paniski baidījos, ka papus un mamma varētu nomirt. Un jau drusku vēlāk, kad ar papu bijām noslēguši bezvārdu vienošanos par nāves neizbēgamību un dabiskumu, es sev solīju, ka viņu nāves brīdī būšu klāt un turēšu viņu roku, un stāstīšu par to, kas viss būs vēl pēc tam, kaut arī pati tam neticēšu. Es gribēju, lai viņi aiziet ar maniem stāstiem. Tā naivi.
Tagad vakaros cits vīrietis tura manu roku, bet tas vairs nepalīdz tik labi. Jo es esmu pieaugusi un saprotu, ka neviens cilvēks otram tā īsti palīdzēt nevar. Ne dzīvot, ne nomirt var otra vietā. Pieaugušam ir jātiek galā pašam. Kā prot. Var, piemēram, rakāties savā dvēselē un meklēt tur dzīves attaisnojumu. Bet dvēseles saturs, izrādās, neko īpaši no kuņģa satura neatšķiras. Tu ņem, izgāz iekšas, dari to vienatnē vai publiski, dzērumā vai skaidrā prātā, tas jau vairāk no temperamenta, no rakstura, no zvaigžņu stāvokļa atkarīgs. Izvem un sāc pētīt, kas tev tur īsti ir. Lielākā daļa vēlmju un ieceru jau tāda sagremota vai pussagremota, jaunībā norītie nažu asmeņi ar gļotām apauguši, un arī tādi mazi, asiņaini kunkulīši saskatāmi, kuros vēl var atpazīt, teiksim, ticību, cerību, mīlestību, - šitādas lietas. Pa kādam sīkam kriksītim labestības, ko ātri saēd ikdienas īgnuma skābe. Un lieli, pelēki kamoli visādu baiļu, - nu tādi, kā tie, ko kaķi atvemj, kad viņiem spalvas kuņģī sakrājušās. Pats velns netiks gudrs. Un par smaku labāk nerunāsim.
Bet sirds, ziniet, vispār nemaz nav, ārsti melo, nesen aplūkoju savas plaušas rentgenogrammā un jutos vīlusies - tāds tukšums vien ir starp ribām.
Skumji? Un kāda jēga šai slejai? Nekāda.
Lai tad tiek vismaz beigās viens padoms:
man sapnī kāds teica, tikai ziemā, putenī tos varot redzēt, ja ilgu laiku nākas tālumā vērties, un dažkārt arī rudeņos, miglā, kad neredz vispār neko, un tu ej vai brauc ar mašīnu, vai stāvi un gaidi kaut ko, ārā vai pie loga, un tad tikai tāds melni pelēks pēkšņi gar acīm aizslīd, pat ne gar acīm, bet tā kā ar sānu redzi tu kaut ko nomani,un domā - bija vai nebija, vai rādījās tikai, no noguruma, no vienmuļības?- bet nē - tie esot viņi, ceļu pazaudējušie. Aklu putnu kāsis. Kas tos reiz ieraugot, pats nekad ceļa vairs nerodot.
Tāpēc putenī un miglā labāk zem kājām skatīties, acu nepacelt, tā.
Un mazo lampiņu ziemas naktīs atstāt degam.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}