Es zinu, ka aprakstīt savas galvassāpes simts ierakstos ir debili, bet sāpes no pieres izplatās pa visu galvu, ir reizē interesanti un briesmīgi. Tā varbūt ir viena no nedaudzajām īpašībām, ko es sevī apbrīnoju un par kuru es sevi apskaustu, ja būtu cits cilvēks - pat ļoti neizturamas lietas man liekas interesantas, un es tās spēju vērot gandrīz no malas, agrāk gan tā nebija. Un tā nav tīksmināšanās vai tamlīdzīgi. Tas sasaucas ar to sajūtu, kuru pirms pāris vakariem aprakstīju par grenholda metodes pēcsajūtu, vispār tas ir arī ļoti baisi, nu, tas, ka liekas interesanti piedzīvot visādus sūdus. Piemēram, par sāpēm vai salšanu ir tā, kāda manis daļa briesmīgi mokās, bet kāda cita it kā izkļūst ārpusē un ar interesi vēro notiekošo, veic piezīmes, izdara secinājumus, fiksē attīstību.