Viena no tām lietām, kas mani pēdējā laikā patiešām spēj fascinēt ir nebeidzamie saulrieti. Katru dienu tā brīnišķīgā enerģijas kamola aiziešanas process ir tik savādāks & tik īpašs, ka tā dēļ vien ir vērts gaidīt nakts ieskaņu.

Runājot par mūsu pasākumu retrospektīvā – labākā neapšaubāmi bija tieši neoficiālā daļa, ko ievadīja lietū aizkavējies iepriekšminētais blices „Dzena Trakie” akustiskais koncis uz dabas skatuves. Perkusiju meistars uzradās no miega pasaules mazliet uz pasākuma beigām, tieši uz jau leģendāro „Prezidentu dziesmu”. Bet mēs ar ritma ģitāristu jau kādas divas stundas tikmēr bijām šķīluši skaļus uguņus.

---

Un naktī ir tā sajūta kā Lili Teilorei Dogfight’ā. Esi cik labs esi, ceri, ka kāds būs tikpat labs vai vismaz nepievils. Varēsi staigāties ar Riveru Fīniksu, dzīvu vai mirušu, spēlēt kopā mūziku vai paspēt uz saullēktu kaut kur kurinot sirdssiltus ugunskurus zem lēnām zvaigznēm vai ātrām debesīm, lielu Dabu vai mazu sevi.