Mēs apspriedām Bēthovena "Odu priekam", ko koris dzied Devītās simfonijas finālā. - Tas ir viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem, - teica Pūks. - Man arī, - es piemetināju. - Un visvairāk man patīk tā vieta, - teica Pūks, - kur viņi sāk dziedāt: Pūkam slava! Pūkam gods! - Bet... - Pūūūkam slava! Pūkam gods! Par ko gan gods ir lācim dots?, - Pūks iedziedājās. - Bet viņi tur ne... - Pūks lai dzīvo! Lai dzīvo Pūks! Ak, mana mīļākā vieta šajā simfonijā, - viņš teica. - Bet Pūk! "Odā priekam" koris nedzied: "Pūkam slava! Pūkam gods!", - es pārmetoši teicu. - Nedzied? - Nē, nedzied. - Bet kāpēc? - Nu laikam tāpēc, ka viņiem tas neienāca prātā. - Kam viņiem? - Nu man liekas, ka ne Ludvigs van Bēthovens, ne odas vārdu autors tur nedomāja neko par lāčiem. - Ak. Tas laikam bija Ludvigs van Pūkhovens. - Pūk, nav nekāda Ludviga van Pūkhovena. Tu pats šos vārdus izdomāji, ko nupat mēģināji nodziedāt. - Es? - Jā, tu. - Ak tad TUR es tos dzirdēju! - pārsteigts teica Pūks.
Current Music: Metallica - The Thing That Should Not Be
|