where i lay my head is home

Mēs apspriedām Bēthovena "Odu priekam", ko koris dzied Devītās simfonijas finālā.
- Tas ir viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem, - teica Pūks.
- Man arī, - es piemetināju.
- Un visvairāk man patīk tā vieta, - teica Pūks, - kur viņi sāk dziedāt: Pūkam slava! Pūkam gods!
- Bet...
- Pūūūkam slava! Pūkam gods! Par ko gan gods ir lācim dots?, - Pūks iedziedājās.
- Bet viņi tur ne...
- Pūks lai dzīvo! Lai dzīvo Pūks! Ak, mana mīļākā vieta šajā simfonijā, - viņš teica.
- Bet Pūk! "Odā priekam" koris nedzied: "Pūkam slava! Pūkam gods!", - es pārmetoši teicu.
- Nedzied?
- Nē, nedzied.
- Bet kāpēc?
- Nu laikam tāpēc, ka viņiem tas neienāca prātā.
- Kam viņiem?
- Nu man liekas, ka ne Ludvigs van Bēthovens, ne odas vārdu autors tur nedomāja neko par lāčiem.
- Ak. Tas laikam bija Ludvigs van Pūkhovens.
- Pūk, nav nekāda Ludviga van Pūkhovena. Tu pats šos vārdus izdomāji, ko nupat mēģināji nodziedāt.
- Es?
- Jā, tu.
- Ak tad TUR es tos dzirdēju! - pārsteigts teica Pūks.

Reply