Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Viena vienīga skriešana un nekam labam nav laika.
Pirmīt, pusdienas laikā, biju izgājis aplīti pa centru, ko es redzēju:
- vīrietis pēc 30, it kā normāls, bet ar deviantu uzvedību: labajā rokā satverts mobilais telefons, kuram ir tā garā siksniņa, ar ko karinnāt kaklā, un, pārvietojoties, viņš to siksniņu slaidā lokā nepārtraukti švitināja uz priekšu un atpakaļ, atsitoties viņam pret pufaiku un atkal pret bikšu aizmugurējo kabatu, tā enerģiski, tā plakšķēja atsitoties un švīkstēja šķelot gaisu.
- no nesen uzstādītajiem piparkūku namiņiem iznāca bomzene un bomzis, abi jau manāmi iereibuši. Interesanti, bet tās brūnās, neregulārās formas mājiņas viņiem ļoti labi piestāvēja, daudz labāk nekā bērneļiem, kam tās patiesībā domātas.
Iekšēji es nonācu pie atziņas, ka man šausmīgi vajag meitenes kompāniju.
Tomēr ar šādu grafiku būtu jānotiek kādam no tiem mazajiem ikdienas brīnumiņiem, lai šī mana vēlēšanās piepildītos.
Kaut nu piepildītos.
Un tagad turpinam strādāt.