Es agrāk biju maziņš. Man patika sēdēt mammas klēpī un bužināties pa viņas garajiem, biezajiem, tumšajiem matiem. Viņa smaržoja pēc mīlestības un uzticēšanās. Man toreiz bija gadiņi četri, varbūt pieci.

- Ieklausies vilcienā, - teica bebis. - Mēs jau praktiski esam klāt.

Atceros pēdējo reizi, kad Tu biji pie manis darbā. Tu sēdēji uz palodzes un bezrūpīgi teici, ka mani mīli. Es ieliku galvu Tev klēpī, aizvēru acis un silti murrāju, kamēr Tu bužināji manus matus. Bija labi, tik labi, ka vairāk neko nevajadzēja.

- Kāpēc tētis strādā tik dūšīgi? - jautāja bebis.
- Tāpēc, ka tētim kaut kā ir jāaizpilda laiks, kad viņš nesatiek savu draudzeni.

Es aizveru acis un redzu Tevi. Tu mulsi smaidi, Tavi mati vējā izjukuši. Tu smaržo pēc dzīves, pēc brīvības un atļaušanās. Tavi apskāvieni un tuvums pārceļ mani citā pasaulē. Pasaulē, kur arī 25 gadus vecs bērns zina, kas ir mīlestība un uzticēšanās.

- Kāpēc? - jautāja bebis. - Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?

Es gribu atkal sajust to pašu silto mīlestības un uzticēšanās smaržu, kas bija bērnībā. Es vēl arvien esmu bērns. Es ticu, ka var.
Un nesaki, ka ir 20 gadi par daudz. Es Tevi mīlu.