THE BLOG - monday night blues

mjam, atkal es esmu darbā pārāk vēlu. atnācu no autoskolas piebeigt darbus, bet protams nespēju piecelties un doties mājās. šajā birojā ir dīvaina atmosfēra, kas vedina uz visādām idejām. par visu ko jādomā.

nu piemēram par to, ka man nepatīk strādāt kopā ar draugiem, jo tad procesā iezogas viena tāda diezgan reta lieta manā repertuārā - vainas apziņa par force majore iestāšanos. tā tiktiešām ir dīvaina sajūta. un nedod dievs vēl kādreiz strādāt vienā darbavietā ar draugu, nemaz jau nerunājot par iespēju, ka viens no draugiem būtu priekšnieks, bet otrs - padotais. tad visam beigas.

tas noved pie domām par draugiem kā tādiem, par draudzības definīcijām un spēju draudzēties. tas viss ir pārāk sarežģīts un man par to riebjas domāt, jo tad es vienmēr nonāku pie domas, ka patiesībā jau man nemaz nav neviena drauga. the key is flexible morality, tad sevi var piemānīt, pārliecināt par jebko un dzīvot tālāk vienā mierā. ar laiku gan šī ego manifestācija vārdā "vēlme pēc draugiem" pārvēršas gluži parastā vienaldzībā, kā piemēram šodien.

vēl domāju par to, vai vispār dabūšu tās stulbās tiesības, jo mans dabiskais slinkums man līdz šim nav ļāvis tikt pat pie baltajām tiesībām. tūliņ jau būs skolas eksāmens, bet es vēl neesmu pat sācis braukšanas nodarbības. neesmu pat nevienam instruktoram piezvanījis. ehh.

un tad vēl tā riebīgā patīkamā gaidīšanas sajūta. visu dienu šodien ir tāds pretīgi labs garastāvoklis, jo šķiet, ka gaidu kaut ko jauku. tomēr nekas jauks tuvākajā laikā nav ieplānots, tapēc tā dīvaini. iespējams tā vienkārši ir kāda cita cilvēka sajūta, uz kuras viļņa esmu uzsēdies, un tas būtu daudz ļaunāk nekā pašam kaut ko jauku gaidīt un nesagaidīt.

and then my rogue hit 69 today. un tikai tāpēc, ka tur bija viena nenormāli interesanta kvestu ķēde, kuru tiešām gribējās pildīt. tā bija tik jauka pārmaiņa pēc bring me 30 wolfskins, ka es pat pilnīgi nepamanīju, kā savācu levelupu. un tad man tas izbesīja. jo man nepatīk, ka man patīk wows. es nevēlos, lai manu laiku un izvēli jebkādā veidā ierobežo fakts, ka būs jāiet uz reidiem konkrētās dienās konkrētos laikos. why the hell do I even bother...?

jāiet nu mājās un kaut kas jāuztaisa ēst. pēdējā laikā man tas sāk padoties tīri okei, bez tam man dīvainā kārtā neriebjas fakts, ka man patīk gatavot ēst. varbūt vajag pārspecoties no datorgrafiķa par pavāru. bet vairāk par visu tomēr vajag pārstāt tik daudz domāt.