Ar Tanakas kungu mēs iepazināmies darbā, dzīvojām vienā rajonā, bijām pat aizbraukuši kopā pusdienās.
Ejot kopā uz mājām Tanaka stāstīja par Japānu, es viņam - par Latviju.
Vienu vakaru, ejot mājās, es viņam parādīju savu māju, viņš ilgi klanījās un teica "soredevā, soredevā! Mata gecujõbi!".

Kas to zināja, ka tā, laikam, bija pēdējā reize kad redzējamies. Ir jocīga sajūta redzot "Tanaka" savā kontaktlistē un saprast ka šis kontakts vairs nekad nebūs online.

Būtu jauki satikties kādreiz vēl.