| |
[Jun. 29th, 2009|08:44 pm] |
Ok, ta ta tdā,
runājot par putniem...
No kūtīm uz lauka ar kraviniekiem izbārstīja mēslojumu & visādus nenosakāmas izcelsmes maisījumus no lielajiem celofāna maisiem ar kaukādiem uzrakstiem. Tūliņ uz turieni saskrēja pulka visdažādāko putnu.
Pirmie klāt, protams, bija strazdi, kas arī izmeklēja sev visbarojošāko mēslojuma daļu. Jau sākot marinēt pa knābi, atskrēja vanagi, kas metās no lejā pilnā rīklē kliegdami:
- Anuka no šejien’s, šķerbaki tādi! – No bailēm strazdiem violetie tārpi izkrita no knābja & arī pēc tam nebija ko īsti likt pretim vanagiem.
Drīz atlidoja kraukļi, kuri reāli paņēma nabaga vanagus uz masu, 40 pret 5 vai cik tur; katrā ziņā pilnīgi nereāli atkauties pret tādu nindzjitsu baru. Protams, arī vārnas uzreiz bija klātim, bezjēgā kliegdamas kā vienmēr:
- Suņadvēseles jūs ne putni, bļa! Apdauzīti pingvīni ar divām kreisajām spurām! Tinās no šejienes, zarazas, citādi pasauksim gopņik-vārnas no izgāztuves! – Uz ko kraukļi uzreiz korī:
- Tikai ne no izgāztuves!!!1 Nāk barā cienāties & netais tik platas rīkls’!
Vārnas arī piebiedrojas, bet atlido arī sikspārņi. Šiem gan ēst negribas, bet runāt gandrīz vai asinskāri:
- Švīks-švīks, jūs visi mirsiet, hi,hi,hi, švīks! – Uz ko kraukļi ar vārnām:
- Muti, bļa! Ka vilks tūliņ ar kukuržņiem pa tiem kurmja deguniem! – Tajā brīdī, protams, klātu ir žagatas:
- Pie svēto šakāļu kauliem, te jābūt tikai putniem! Šitās speķainās lidojošās žurkas ir jebkas, bet ne jau nu putni! Ārprāts, stādies priekšā par tādiem radījumiem!?!
- Ja nu tā sak, varbūt ar. A ko ta pašas te meklēs? – Prasa daži kovārņi & vārnas.
- Da neko, neko, smejamies par tiem sprāgonīgajiem lopiem ar plēvju spārniem! Starp citu, netālu atklāts vēl viens lauks, jāskrien vien, kamēr trakais piedāvājums vēl spēkā, va ne! – Tad resnākā žagata atrij spožu kompasu & pamet ar spārna galu pāri kūtīm, piebilstot kauko par īpašo piedāvājumu pirmajiem desmit.
Daudzi kovārņi & dažas vārnas tad arī aizskrien. Tad beidzot šurp atkūlušies daži zvirbulēni. Kas aizelsušies žēli čiepst:
- Čiv, čiv, iedos, jaukie putniņ, kādu paēdieniņ, čiv?
- Nav ko sīkām lošarām te lidināties! Kurš saucis šitos badīgos sīkpirdienus? – Vārnas rāda savas koši sarkanās rīkles, pat pilnīgi aizmirsdamas par ēdmaņu. Kādu laiku vienīgie nemiera cēlāji atkal ir tikai skspārņi ar savu „Hi,hi,hi, jūs visi mirsiet, hi,hi, švīks-švīks!”. Tad, kautrīgi plivinādamas slaidos spārniņus, atlido cielaviņas. Vārnas uzreiz atkal knābjus gaisā, gatavas izšaut visu žulti, bet visi kovārņi skaļā unisonā:
- Nu kuš, kuš, kurš tad sievietes dzīs projām, viņas tak tādas jaukas & draudzīgas... – Vārnas gan kauko ieķērc par pielaidīgām stervām, ielasputniem & blondajām gaisā palaistuvēm, bet neko darīt, cielavas jau iejutušās uz palikšanu.
Uzreiz pēc viņām atlaidušās arī zīlīšu meitenes, bet tās ir tik kautrīgas, ka ne barā līst, bet ne gluži ar prom skriet. Tad nu gudrās galviņas ar melni dzelteno cekulu grozīdamas, zīlītes paliek pa lauka malām. Ja kāda vārna uzbrēc: „Uz ko tad šitāda te pretendē!?” Zīlītes tikai klusām vien nočivina:
- Mēs jau tikai intereses pēc, kopā pabūšana, vienām tā skumji, šņuk.
Ik pa laikam ļoti augstu pāri pārlaižas kāds ērglis, bet zem viņiem joprojām sikspārņi ar savu jau slaveno „hi,hi,hi” & parasto sakāmo. Zvirbulēni tagad jau vesels bars, bet joprojām lidinās apkārt piečiepstēdami laipnus vārdus vārnām, bet šīs vienaldzīgi turpina baroties. Strazdi pacietīgi tup uz sētsmales & sērīgi noraugās uz veiksminiekiem:
- Šmauklīgie vanckari, es jau teicu, ka mums vajadzēja klusāk uzvesties & visu savākt kopā pirms šitiem mērkaķādām!
- Jā, tagad tu tiec galā ar šito jauko kompāniju!
Tikmēr klātu ir bezdelīgas, uztaisa tādas dubultās nāves cilpas ar trīskāršo apgriezienu ap savu asi pilnā gaitā, ka visiem sareibst galvas pilnīgā tūtē. Vārdsakot bezdelīgas visus paņem uz ātrumu & dievīgu pilotāžu. Sikspārņi ir apreibuši kā nekad, bet sakāmais paliek uz vietas kā beigts papagailis akvārijā:
- Hi,hi,hi, švīks, hi,hi, jūs visi, hi, mirsiet, hi,hi, švīks-švīks, hi,hi,hi,hi!
Vienvārdsakot tad vairāk putnu nepaguva atlaisties, kad pirmie jau krita zemē ar kājiņām pret Lielo Augšu. Laikam tie ar divām gumijkājām & muļķīgo putnubiedēkļu apģērbu bija sametuši kaukādas ķīmiskās nejēdzības vai ko uz tā lauka. Patiesībā gandrīz visi spārnu vicinātāji nomira.
Sikspārņi nenomira, ja nu vienīgi daži zaudēja samaņu no smiekliem „hi,hi,hi, švīks, hi,hi, jūs visi, hi,hi,hi, švīks-šviks-gh...” & arī zīlīšu meitenes izkārpījās tikai ar vieglu izbīli.
Zvirbulēni gudrākā daļa aizlaidās nepaēduši & dumākā ķērās pie iespējas mierīgā gaisotnē iestiprināties.
P.S. Strazdi ar lielākoties nenomira...
|
|
|
