Desmitos vakarā es eju skatīties kā un vai ceļmalā uz vecmāmiņas dārzu ievas zied. Visu ziemu tas ceļš nav iets. No sākuma klusums. Nav vēja, nav trokšņa, ir tikai smarža, kura ieplūst pa visām porām, piesūcina un neļauj domāt. Un tad tas sākās - viena pati lakstīgala. Dīvaina skaņa. Tās ievas neziedēja. Ziedu viņām nebija. Tikai daži mazi, balti pušķīši visā lielajā lapotnē. Spocīgi - liekas, ka viņas ir mirušas, jo smarža no attāluma nāk, tikai viņas nerāda sevi. Un tālāk pa ceļu ir mežs abās pusēs - tumsa. Ūdens ir izveidojis tādu kā purvu. Krūmi un lapas. Nav zināms, kas tajās mājo, bet kāda lakstīgala tur dzied un viņai ir tik labi. Bet viņa ir kaut kur starp tām lapām, aiz tā ūdens. Gribas tai sekot, iet purvā, kur tā aicina. Varu iedomāties savu kapu plāksnīti: "Viņa aizlidoja, cenšoties notvert lakstīgalu." Tik savāds vilinājums tuvoties, paklausīt... Bet bailes uzvar. Es nespēju ieiet dziļāk mežā, ko liekas, ka mani kāds vēro un uzmana... Tik apbrīnojami viegli pagriezt muguru lakstīgalas dziesmai un doties prom. Iet un klausīties - man taču tā pat viņas visas jau pieder. Un cik nav stāstu par sirēnām, jūras meitām, kas vilina zvejniekus ar savu balsi... mani vilina lakstīgala... Bet eju, jo redzu sev priekšā zilajās debesīs pirmo zvaigzni. Tā man ir jāaizsniedz, lakstīgalas tik augstu nelido. Un manī pašā ir simtu viena no tām..
atnest trakokreklu