05 Jūnijs 2011 @ 18:35
Tā ir ka nedropē, nav ar ko noņemt stresu.  
 Izjutu skumjas. Samērā vieglas. Vairāk neko. Vai tas dabiski, vai pretdabiski - pat negribas domāt...Tā ir.


Nezin kāpēc tas notiek ar vairumu, kas pēc gadiem ilga starpbrīža atsāk kost. Nepanesama, neizturama vainas apziņa, ko var noskalot tikai uz īsu brīdi ar kārtējo graujošo devu. Dažs pakaras. Dažu ķer trieka. Sabrauc auto. Sveikā izkļūst.. Es tādus gandrīz nepazīstu. Un cenšos nedomāt, kas notiks, ja ar mani nekas tāds katastrofisks neatgadīsies. Sākt tīši un metodiski sačakarēto dzīvi no jauna? Kāda velna pēc? Ejiet ratā..