| poli-informācijas vietā: nāve caur sholastisku skalošanu |
[Apr. 5th, 2011|11:42 am] |
tik ilgi esmu atturējies no cibiņas piedrazošanas ar ierasto kvazipurkšķēšanu, gan darbu gūzmas dēļ, gan atturoties no internātiem un izrādot māšelei trimdas pilsētu, vienlaikus to kājāmejot nedaudz iepazīstot pats. viesi nu izvadīti, svilstošie darbi apdarīti. jauni, protams, vietā klājas un uzpeld no pagātnes ierakumiem.
nedēļas nogalē aizgājām uz „Ziedoņa izstādes” atklāšanu. neko daudz nesapratu, kaut arī biju pienācīgi apsities, bet patika vienalga, aiziešu vēlreiz. atklāšanas nespēju lāgā uztvert nopietni, toties puikas spontānā dzeja atgādināja vienu krodziņu-antikvariātu Prāgā 90-to sākumā, kur apmeklētāji laiku pa laikam cēlās kājās un lasīja savu vai citu dzeju. tas ir labi.
kautrības vai citu iemeslu dēļ neiesaistījos sarunās ar tautiešiem, aizlaidos uz kvartāla kāšopu, kur uz mani uz ilgāku laiku pārdomās par dzīvi (un pavasari vispār) ievilka divi jauniņi brazīļu pārīši. haha - pavaicāja man, vai es saprotot, kādā valodā šie runā... tagad viņi zina vairāk par Latgali nekā kokakōlu un, cerams, ir apmeklējuši Ziedoņa izstādi. patīkamas sagadīšanās rezultātā, šī Zemzemēs bija gada līdz šim siltākā diena, 25° vismaz, parks pārbāzts, visi kā apdulluši arī bez kanapes. Ziedonis visapkārt.
pēdējās dienas esmu klausījies, kas par dzīvi un izglītību sakāms Džonam Teilōram Gattō. es, protams, nevaru prasīt, lai tu veltītu divarpus stundas savas gar logu aizslīdošās dzīves viņa runai „Death by Pedagogy: A Teacher's Polemic Against Institutionalized Learning”, lai gan to vajadzētu noskatīties ikvienam.
viens no manas pieredzes melnākajiem brīžiem ir izlaiduma diena, 86-tā gada ±27. jūnijs, kad man, visiem kājās stāvot, aktu zālē bija jāienes PSRS karogs, jāsaka runa un jāsaņem viešņas no rajōna izsniegtais medālis, kas apliecināja izcilību spēlē ar padomju klonētavu. obligātajā runā es skolu salīdzināju ar skrūvīšu rūpnīcu, kurai nobeigumā atzinos mīlestībā ar citātu no kādas ne pārāk rokdziesmas — though loving you was hard to do, it was easier than saying good bye. nākošajā dienā pohains un jauns soļoju uz vienīgo pieejamo vietu Varšavas pakta teritōrijā, kas pēc maniem ieskatiem neturpināja skrūvēs griezt dziļākas vītnes, aizgāju uz garīgo semināru.
noskaties gan to Gattō runu. uzzināsi vismaz, ka CV galvenā ailīte ir Hobiji.
vēl es lasu viņa pieminēto Kerola Kviglija grāmatu Tragedy and Hope, bet tas ir atsevišķs stāsts.
baibai. |
|
|
