19 March 2012 @ 07:03 pm
ceļā  
skrēju pāri stacijas laukumam, vaļējam mētelim plīvojot, man tieši pretī skrēja viens svešs puisis, un man pēkšņi kļuva tik jautri un priecīgi, tad vēl daži cilvēki metās riksītī pakaļ puisim, droši vien lai paspētu uz 23.trolejbusu, kam biju paskrējusi garām, un es jutos tik ļoti vienota ar pilsētu šai mirklī, kā man reti gadās, un tad es arī ieraudzīju, ka pie luksofora stāv tas trolejbuss, uz kuru es pēc saraksta izpētīšanas biju izplānojusi mēģināt pagūt, divās minūtēs aizskrienot no elizabetes ielas pieturas līdz cirkam, un es sapratu, ka paspēšu, un visu atlikušo ceļa gabaliņu smaidīju kā maija saulīte, tad, iekāpusi trolejbusā, nosoļoju pa to vidus eju no pašas aizmugures līdz gandrīz pašai priekšai mazliet aizelsusies, noteikti ar sārtiem vaigiem, mirdzošām acīm un seksīgu, pašpārliecinātu gaitu

tieši šādi mazie mirkļi ir tas, kāpēc man nekad nebūs garlaicīgi dzīvot, visas tās sajūtas un mazie notikumu pavērsieni taču nav un nebūs prognozējami, un galu galā i walk away from (or into) it like a boss, drošiem, platiem soļiem