aaha. Tas naak.

un kā vēl :)

Nu, ja Tu jūties mazliet piesarkusi no paguruma un bezgaisa; mazliet sadrūvējusies par šo to neko; mazliet smaidīga par citu šo un to; un mazliet dumja, jo nespēj ierubīties vienkāršās lietās - tad - jā - es jūtos kā Tu

apmēram jā :) vismaz skaidrs, ka jūtamies mēs daudz maz līdzīgi, bet vai jūtam arī līdzīgi?

hmmm es jūtu fizisku nogurumu, emocionālas pārmaiņas, un intelektuālu pagrimumu - vienvārsakot - pavasari:)

es tomēr laikam kaut ko citu... arī nevēlēšanos te ņemties :)

no tā jau, laikam, neviens cibiņš nav pasargāts, es arī ne :)

Ne taču! Līdzīgi - jā, tāpat - nē.

Vai arī mans Tavu nesaprata?

man liekas, ka saprata vislabāk. Kaut ko tādu aptuveni arī sagaidīju dzirdēt.

Tikai kā var salīdzināt to, ka abi vienu un to pašu jūt citādi? Jautājums bez atbildes principā, es tikai tā aizdomājos un viss :)

Atslēgas vārds - līdzīgi. Ja nebūtu iespējams vienoties par kaut kādu objektīvo pazīmju kopu definējamajam objektam...

Nja.

bet nekādā gadījumā! ja jau es justu tāpat, tad jau es faktiski būtu tu. tā man šķiet. jo jušana un sajūtas un vispār viss, kas saistīts ar jebkādām juškām ir viena no svarīgākajām cilvēka konstantēm.

bet mēs nevaram precīzi zināt, vai tiešām nav cilvēku, kas justu tieši tāpat. un par to nav arī nekādas iespējas pārliecināties. lai gan tad jau pie vienādām sāpēm, piem., cilvēki taisītu vienādas grimases, jā, Tev taisnība. Un vispār tā lietotājbilde man arī patīk.

Relatīvi jau var izpētīt neironu celiņu nobīdi.

es no tādām smalkām lietām neko daudz nesaprotu :) bet ja man kāds parādītu, es varētu mēģināt ko tādu izpētīt.

Es arī ne. :) Un es pat aizmirsu autoru tai grāmatai, kur bija rakstīts, KĀDOS procesos smadzenēs rodas emocijas.

ai nu protams, ka mēs nekad neko nevaram zināt, varam tikai sajust, bet to, ko sajūtam nevar pastāstīt citiem tā, lai viņš varētu vizualizēt to sajūtu. ai saputrojos.
jā, paldies. kā jau minēju, tādā tramvajā es precēšos.

man liekas, ka nesaputrojies gan, vismaz man bija viss skaidrs. Vēl es mēģinu atcerēties, vai es arī tik pat izjusti (gudri, dziļi, nevaru atrast īsto vārdu)domāju, par tādām lietām kā sajūtu, vārdu vizualizēšanu u.c., kad biju Tavā vecumā. var jau būt, ka domāju, tikai katru gadu man šķiet, ka pirms gada biju naivs bērns.
Baigi feini, es labrpāt atnāktu uz kāzām :)

man laikam ir tieši tāpat! tagad, kad skatos uz savām māsām un uz viduspadsmitnieku paaudzi vispār, saprotu, ka esmu izniekojusi jeb vienkārši palaidusi garām tos savus gadus. tad mani nekas neinteresēja un es nemēdzu aizdomāties vispār. par neko kā man šķiet. kur nu par kaut kādām tur sajūtām vai konstantēm. un patiesībā dēļ tā tagad savos gados esmu māzliet iekompleksējusies, jo nu liekas, ka visi ir tik gudri un garīgi bagāti un es tik tāda iesācēja-līdzskrējēja vien esmu.
nu būs jāskatās, jo tramvajos vietu skaits ir ierobežots, bet nu darīs, ko varēs:)

nez nez, Tu man liecies tāda dzīves gudra saviem gadiem. Man jau vispār patīk dzīves gudrie, viņiem obligāti nav jābūt ļoti erudītiem, lai gan tas daudz maz ir tā saistīts. Man šķiet, ka tas vienkārši ir tāds konstants stāvoklis, ka liekas, ka citi zina vairāk. Un tad tie citi var iedzīt kompleksos, it īpaši ja viņi sāk to apzināties, ka tu komplekso viņu priekšā. jo noteikti ir lietas, kuras tu zini vairāk par tiem citiem, bet par to tu aizmirsti, ja kāds cits sāk spīdēt ar zināšanām un savu izpratni par citām lietām, par kurām tev nav saprašanas.
vēl mana dumība agrāk izpaudās tajā faktā, ka es katra manuprāt gudra cilvēka domu uztvēru kā absolūto patiesību, un tad nonācu pretrunās ar sevi. bet es mācos, tik šķiet, ka visu mūžu tā arī nekļūšu gudrāka :)

un es jau tramvajā vietas daudz neaizņemšu, es pietiekami tieva esmu :)