ģimnāzijā mēs visi bijām pa vienam. arī tie, kas bijām pa divi vai četri, galu galā bijām pa vienam. vakar ar kaķa zāles ēšanas instinktu uzrunāju skypā bijušo klasesbiedru. kaut ko tik veselīgu es laikam sev vēl nekad nebiju nodarījusi.
just, ka arī tas otrs cilvēks ir samežģījies, pazudis abstrakcijās, iespējams, to pārdzīvo, bet es nezinu, vai un kādā mērā. par to netiek runāts. tiek bārstītas asprātības, tvarstīti otra pateiktie vārdi, pa starpai tomēr pasakot arī lielas un svarīgas lietas. just, ka viņa atmiņā tu vēl esi optimisma pilna, gaiša un atvērta meitene ar bizi. tāda, kas baidās, bet turpina tiekties. tāda, kurai vēl neviens cilvēks nav licies riebīgs. tāda, kura sāpējusi, bet savās sāpēs vēl nav vainojusi nedz sevi, nedz citus. nenogurušu. un tu nevienam nespēj tā pa īstam pažēloties, bet jo mazāk spēj žēloties tādam. nevar stāstīt, ka grūti, ka negribas. ka dumja un nevarīga. ne jau tādēļ nevar, ka kaunētos, bet tādēļ, ka viss šķiet vien apmiglojies prāts. un gribas laboties, bet ne tādēļ, ka būtu sasliktojusies. vienkārši tādēļ, ka aizmirsusi un tik ļoti viegli noticēt, ka pietiek tikai atcerēties.
ir veselīgi paglabāt krājumos cilvēkus, kuriem par tevi ir laba vēsture.
no rīta biju jau atkritusi atpakaļ. katram up, seko savs down. katrā nākamajā up, šķiet smeļos arvien vairāk spēka un gudrības. trūkst pārliecības, ka katrs nākamais down nav dziļāks, bet tā gribētos domāt.
uzskatīšu šo par mēģinājumu atkaliedvest tejienē kādu vismaz vispārīgu, ja ne konkrētu personiskumu.
|