04 Februāris 2011 @ 23:51
Šaipus paradīzes  
Ārzemju turnejaās sevišķi patīkama ir infantilizēšanās. Par mani rūpējas kā par mazgadīgu bērnu. Viss ir noorganizēts tā, lai es atkal justos kā piecu gadu vecumā, un tas atsaucas arī uz manu izturēšanos [ kaprīes, joki, rupjība, nepateicība, kavēšanās un neierašanās un norunāto tikšanos utt.].  Es apceļoju pasauli un dodos no vieniem svētkiem uz citiem. Pasauli ir pilnībā pārņēmusi diskotekizācija. Deju hiti ir vieni un tie paši visām nācijām. Tā ir nonivelēšana bāra letes augstumā. Manai bļavajai vientulībai ir vodkā un BMP slīgstoša jaunā pasaules pilsoņa vaigs. Kad esmu prom no mājām, man pietrūkst vienīgi viņas. Mana vienīgā dzimtene ir viņa. Viņa negribēja man doties līdzi un Vāciju: tas tikai apstirināja manas aizdomas. Es būšu viņai neuzticīgs, jo viņa pati uzprasījās, esmu aizvainots un gribu atriebties.

Arī es esmu sentimentāls apsēstais, iemīlējies nelietis. Rupjs tēviņš, ko pārņēmusi tieksme pēc absolūtā, maigs lempis, mačo ar vientuļnieka dvēseli, ateistisks dzīves baudītājs.