lmr

10:31: braucu vilcienā. pretī sēdēja sieviete ar mazāko seju, kādu esmu redzējis.

it kā kāds fotošopā būtu iezīmējis viņas vaibstus, tad ctrl+t un pavilcis aiz stūrīša.
viņa visu laiku smaidīja tik jauku smaidiņu. tā, ka vaigu muskuļi ir kā bicepsi, bet apakšējie plakstiņi ir kā mazas, piebriedušas iekavas.

viņai ausī visu laiku ko čukstēja sirms vecis. tad viņš izkāpa ārā un uzsmaidīja smaidīgajai, un smaidīgā uzsmaidīja viņam.

tad man uzsmaidīja kaut kāds vecis. tad es sajutos neērti, bet tad es sapratu, ka uzsmaidīt taču ir forši. tad es pasmaidīju un domāju par lindu un mahimas pārdevējām, kuras viņa vienmēr sveicina ar tādu īstu, no sirds nākošu prieku, bez tiem neko neizsakošajiem labdien, bet ar LABDIEN un iekavu smaidiem visur, visiem pēkšņi ir laba diena, pārdevēja pēkšņi smaida, parunā kādu īso saruniņu un abas novēl viena otrai jauku vakaru. un tas tiešām ir jauks.

un tad rindā grib iespraukties vecis, kas grib nopirkt cigaretes, bet rinda gara, visi stāv, linda negrib laist, tas būtu negodīgi. pēc tam vecis izstāv rindu, parāda lindai paciņu un novēl, lai viņai pēc stundas atbrauktu pakaļ ātrā palīdzība.

haha.

jābrauc prom.