a ko es tik muļķīgi satraucos?
Es varu darīt jebko - paprasīt algas pielikumu, vienu dienu neatnākt uz darbu, aizbraukt uz otru krasta malu viena pati,šīrīta uzbāzeni uz ielas, kas mani pavadīja līdz pat pašam darbam, izlikties nemanām līdz pat pašam darbam, izdomāt, ka mans "next" ir tomēr tas pats vecais "ex" tikai citā kostīmā.
Atbraukšu mājās, un visi šie notikumi pazudīs.
Tāpat kā espresso no mana mīļotā kolēģa.
Un,protams, ja es būtu ļoti motivēta, tad es izmantotu 1.maiju, un faktu, ka esmu dzīvoklī viena un varbūt pat pacenstos un izceptu kādu kūku, un tad man maija sākums vairs neasociētos ar laiku, kad es pa Barona ielu aizgāju no Jāņa.
a man neko negribās cept.
Man tieši gribās būt vienai, cepināties saulē, uzlikt lielas saulesbrilles un pieturēties pie shēmas, ka mani tas neskar. Un kādu dienu neskars arī.