Ceturtdien biju Zaķu ballē. Tā kā čalis, kuru janvārī sakodu, maksāja par biļetēm, nebija iemesls nebraukt. Izlaistīju alu pa mašīnu, nokritu Strēlnieku laukumā, pasākumā pirmajā minūtē pazaudēju ausis, mācījos dejot kā K.. Tur bija kaut kāds ārzemnieks, kurš visu laiku tikai teica "ūūū, ūūūu" un stulbi smējās. Ēdām sausu maizi un man A. atdeva abus maizes galiņus - karaļdēlus, jo nezināja, kurš ir īstais. Skaidroju atšķirību starp "rāpošanu" un "rāpšanos", ko laaaaaikam pēc tam arī nodemonstrēju, bet es gan to neatceros. Aizbraucām uz jūru un skrējām pie ūdens, un beigās mani aizveda līdz pašām mājām. Meļ. šoreiz izpelnījās plusiņus manā vērtējumā.

Vakardien - kojas. Uhh, tas bija traki, bet man patika. Tematiski gribējām tā ar domu "kā pagājušo gadu, kā vecajos laikos". Un principā man liekās pat kaut kas tāds arī izdevās. Daudz, daudz runājos, un jācenšās būs citas reizes runāt maaazliet mazāk. Cik tad vari sevi klāt kā uz delnas. Tā jocīgi paliek.
Neiemīlējos nevienā. Toties lecot uz palodzes atdauzīju papēdi pret radiatoriem, kas būtiski ietekmē manu pārvietošanos. Domāju par to, nez cik ilgs laiks man būtu nepieciešams, lai nokļūtu mājās, ja es pārvietotos horizontālā stāvoklī. Sen neesmu sevi tā sadauzījusi un sen nav bijuši tik daudz zilumi. Kā vecajos laikos.