arvien lielākam skaitam to profesiju, kuras kādreiz esmu apdomājusi kā savas iespējamās, rodas, šķiet, vērā ņemami iemesli "kādēļ tomēr labāk nē".
piemēram, masiere es nedrīkstu būt, jo man ir šķībs skriemelis mugurā un kaut kas jocīgs un stipri krakšķošs labās rokas locītavā, savukārt īso pirkstu dēļ paredzamas papildu grūtības vijolniecībā un vēl īpašākas klavierdžezā. kā arī šorīt varēju novērot - māsiņa no manis nesanāks, jo, aprūpējot slimos, labākajā gadījumā tikai sajūtos tikpat slima, citā gadījumā patiesi slimstu. šī iemesla dēļ tad varbūt arī par dzemdību pieņēmēju es nevarētu strādāt? lai vienmēr dzemdētu līdzi man vajadzētu vaislīgu(s) vīru(s) un tādu pašu + izturīgu sevi.
pret parfīmu konsultantes amatu iebildumi vēl nav pietiekami pamatoti. bet dažādas galvassāpes un smagas elpas varbūt te noderētu.

vienkārši jāuzraksta cv ar visiem tiem amatiem, ko nekad neieņemšu.