te

10:27 am: Braucot uz centru, vakar visu ceļu nopļāpāju ar mikriņa šoferi. Viņš bija no Ukrainas dienvidiem, iededzis, plānu matu vainagu, mazām ūsiņām un tieksmi visu laiku bikstīt blakussēdētājam ar elkoni. Stāstīja par mikriņu biznesa aizkulisēm, savu pagātni un pārliecību, ka tikai fašistiska diktatūra var mūs glābt. 'Izšaus tūkstoti, desmit tūkstošus vai miljonu, bet būs kārtība,' viņš teica. Te blakussēdētājs mazliet satraukti lūdza pieturēt, lai izkāptu.

Es joprojām sēdēju aizmugurē, pārlicis rokas priekšējā sēdekļa atzveltnei, lai šoferis varētu man ērti piedurt ar elkoni. Politiskās idejas viņam bija izveidojušās, braucot jūrā. Sanācis apmeklēt visas Dienvidamerikas valstis, un labi dzīvojuši cilvēki esot tikai Čīlē pie Pinočeta. Brazīlijas laukos - sliktāk kā sivēni pie tēva Ukrainā. Viņam pašam bija sieva, bērni, māja un dārzs.

'Zemļak,' viņš man piebikstīja. 'Mēs jau nepazudīsim. Kamēr kārtīgi strādāsim, viss būs labi.'

'Tam nu es piekrītu pilnībā,' atbildēju. Tad novēlēju labu mājupceļu un kāpu ārā. Viņš teicās vēlreiz aizbraukt līdz Vecmīlgrāvim, tad ķerties pie trīsdiennieka.

A es pēc pāris stundām divdienniekā gar Salacu. Bez alkohola gan. Galu galā būšu savā pusē, ne ciemos. Esmu jau sācis ilgoties pēc mājām un paredzama dienas ritma. Bet tas nākamnedēļ.