Dienas prieciņi - Jevgēņijs Oņegins

Un tikko, berga bazārā uz soliņa es pabeidzu arī Oņeginu - grāmatu, ko apņēmos izlasīt jau janvārī, skatoties tieši šim darbam veltīto un lielisko Borisa Eihmana baletu. Tie bija divi zaķi - arī ar Puškinu es jau sen gribēju iepazīties, un jāatzīst, ka viņa stilam nav ne vainas, tas ir pat asprātīgs (it kā mēs drīkstētu riskēt teikt ko citu. un tomēr, man patika). Nu jā, bet sižets gan tāds dīvains - tipiskā mīlestība no pirmā acu skata, kas gan ir vienpusēja un uzreiz jau traģiska bezcerība un nabaga Tatjana Larina, nolaižoties pavisam zemu, sper pirmo soli un raksta vēstuli, kas tajā laikā bija kas sievietei neiedomājams, kā m. ikreiz mīl piebilst šī darba kontekstā. Tad vēl nesakarā kāds tiek nošauts, tad Taņa apprecas ar citu un nu ir nabaga Žeņuškas kārta bezcerīgi mīlēt, jo, kā viņam teica Taņa:
"Es mīlu jūs (kādēļ gan liegties),
Bet mūžs mans citam pieder nu,
Nekad es viņu nevilšu."
Viņiem gan patīk visu sarežģīt! Bet ko gan es gribu, pietaupies "Romeo un Džuljetai"!