Man ir īsi mati un vēl īsākā atmiņa. Neatceros 20 gadus, neatceros pat vakardienu. Ik rītu paša plaukstas mani pārsteidz, ik rītu pasaule jāpiepilda no jauna.
Rau, ielidoju, un Rīga ir cita. Šņabis un alus ir uzvarējis šampūnus, tramvaji skrāpē bruģi, pats planēju starp dimensijām. Nodeldēju kurpes un akadēmisko reputāciju un izdalu sīknaudā laiku, taču draugi piedod. Arī es piedodu Literatūras centru pie aprūsējušām kāpnēm un spēļu zāļu neonā, dzīvokļa pāragro novecošanu un paša kluso prieku par to. Mans Dievs ir akls, Viņš vadās pēc garšas - par laimi šeit tās netrūkst.
Bet mana vieta ir dziļāk mežā - sēklākā, vēsākā, mērenākā kā stāstos, bet tomēr. Arī pagātne man pārāk īsa mērenībai. Izkaltušus smilšu ceļus un mežu takas zem kājām jūtu labāk kā asfaltu. Un īstās dzīves ziņas nāk no mežu apkaimes: sena drauga kolēģis nogalinājis citu darbabiedru un meties bēgt, viņa agrākā kaimiņa dzēruma trači aizdzinuši sievu un bērnu, ko viņš aizstāja ar pensionāri. Cits draugs ir sektā Ēģiptē, vēl cits - melnmetāla grupā. Es viņus vairs nesatieku. Šeit ikdienu veido ģimenes strīdi, traktorista meklēšana, taisnības meklēšana, pagātnes meklēšana purva gāzēs. Smaržo par spēcīgu, lai liktu klāt mēli - bet smarža attīstās, un tas neprasās.
Tādu es jūtu šo sauli. Acīs tai skatīties nevaru, ļauties tās plūdumam neuzdrīkstos. Vajag stingrāku pamatu. Bet rīt būs citādi. Katru dienu ir citādi. Kas zina.