Viņš todien atkal stāstīja par piedzīvojumiem karā, kā rumāņu uniformā cīnījies pret padomiešiem. Es mēģināju klausīties, atspiedies pret sienai piekārto tepiķi, bet bija jau pavēls, un mājās otrā galā varēja dzirdēt trauku šķindoņu. Tur vecmamma gatavoja vakariņas, un tas aizvien vairāk novērsa manu uzmanību. To manīdams, vectēvs atlaidās uz spilvena un pieklusa.
"Ēē-eh," viņš beidzot novilka. "Karš gan bija interesants, bet pēc tam bija vēl interesantāk. Atceros Vladu, ar kuru kopā atgriezāmies ciemā. Jauks puisis bija - bulgārs gan, bet visādi citādi ne vainas. Nabadzīgs, bet tāpēc jo uzticamāks. Daudz cūku partiju bijām izspēlējuši frontē, un arī pēc atgriešanās turējāmies kopā. Gājām pusdienot vienā un tai pašā ēstuvē, spriedām, kā nu būs tālāk. Nevarējām pierast pie šejienes miera un tā vien prātojām, kā gaisu varētu sajaukt.
"Šķiet, es biju pirmais, kurš pamanīja glīto ēstuves pavāri. Paša viņu sauca - klusa meitene, bet raksturs tāds, ka pirkstus labāk turi pa gabalu - ka neiekož. Strādīga arī - pusei ciema jau bija palīdzējusi maizes krāsnis izbūvēt. Nu ja. Sākām mēs tad pa jokam ķīvēties, ķircināju viņu. Bet Vlads klusu sēdēja pie galdiņa un ar klusu smaidu noskatījās. Ehh... vajadzēja man tak nojaust, kas sekos..."
Te man aiz muguras čīkstēdamas atvērās durvis. Abi bijām iegrimuši stāstā un satrūkāmies. Bet tā izrādījās vecmamma. Vakariņas gatavas viņa teica. Atbildēju, ka tūlīt nākšu, vēl tikai stāstu noklausīšos. Tas būs ātri, piebalsoja vectēvs, ar smīnu raudzīdamies vecmammā. Viņa piekrita, bet noteica, ka tepat pagaidīs, lai es atkal neaizmirstu par ēšanu. Viņa sakrustoja rokas un mazliet atbalstījās pret stenderi.
"Es viņam par Vladu stāstu," paskaidroja vectēvs. "Kā mēs ēdnīcā pēc kara ar pavāri jokojāmies, un viņš sēdēja un klausījās, kā es mēģinu viņu pierunāt kaut kur kopā aiziet. Viņa gan tik smējās un teica, ka gaidot bagātnieku, pie kura iziet. Te ierunājās Vlads - klusu, kā pie sevis.
""Atceros vienu stāstu, ko no vectēva reiz dzirdēju," viņš teica. "Tas bija par kādu nabadzīgu puisi, kurš atgriezās mājās no kara un dzimtajā ciemā satika kaimiņu meitu, kura bija izaugusi par vienreizēju skaistuli. Kā viņš neņēma galvā atraidījumus, bet vakaru pēc vakarā stāstīja viņai par to, kāda būtu viņu kopīgā nākotnē, līdz meitene piekrita izmēģināt. Vēlāk uzzināju, ka tie bija mani vecvecāki - un viņi pēc tam uzaudzināja astoņus bērnus, un nomira ar mēneša atstarpi. Eh, labs stāsts bija... bet tu jau laikam negribi vairāk dzirdēt..."
"Protams, Paša gribēja," vectēvs pasmīnēja. "Turpmāk katru reizi viņa nāca pie mūsu galdiņa klausīties turpinājumu Vlada vecvecāku stāstam. Es sākumā vēl mēģināju iejaukties, bet tad tikai skatījos uz viņiem un priecājos..."
"Kur viņi tagad?" taujāju, lai neļautu vectēvam tik vienkārši beigt stāstu.
"Joprojām ir laimīgi kopā. Tā taču ir, Paša?" viņš pēkšņi pacēlās sēdus un neveikli pabraucīja ūsas.
Sakniebusi lūpas, vecmamma pamāja. "Tā ir," viņa noteica savādi aizžņaugtā balsī un pāris reizes ātri samirkšķināja acis. "Bet pietiks bērnam galvu ar muļķībām bendēt. Nāc, iesim vakariņās."
Tags: paralēlo dimensiju vectēvs
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}