Jul. 9th, 2006 @ 10:43 pm (no subject)
About this Entry
no šitāda laika bērnībā atceros divas lietas - kad man vēl ne no kā nebija bail, mēdzu skatīties ārā negaisa laika, priecāties par zibens uzliesmojumiem un lēnām skaitīt - cik tālu iespēra. tad kaut kad man palika bail (līdz ar manu mammu) un mēs negaisa laikā mēdzām slēpties koridorītī - mazā priekšnamiņā bez logiem. tur nevarēja redzēt zibeni, tikai dzirdēt troksni, taču ar zibens troksni ir tāpat kā ar lodi - ja to dzird, ta tā vairs nav bīstama.

un reiz, braucot ciemos pie vecāsmātes, negaisa laikā uz Siguldas - Ķeguma ceļa mums 100 m attālumā pa ceļu uz priekšu iespēra vienā purva priedītē. tā momentā uzliesmoja. kad braucām garām, vēl bijām drusku apdulluši no trokšņa, bet priede dega kā lāpa, neskatoties uz to, ka gāza baltu ūdeni.

ārā līst. svaigums pasaulei.